Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'lài' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'lài' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (70)

aizlaicīt

‡ àizlàicît 2 gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.

Avots: EH I, 35

aizlaitīt

‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.

Avots: EH I, 35

aizslaistīt

àizslàistît, ‡ Refl. -tiês, hin-, wegbummeln, sich umhertreibend hin-, weggeraten.

Avots: EH I, 49

aizslaistīt

àizslàistît, tr., aufrichtend versperren: vārti... ar ecēšu aizslaistīti BW. 25834.

Avots: ME I, 50

aplaitīt

‡ aplàitît, ringsum abstreichen, massieren: visa miesa jau aplaitīta Prl.

Avots: EH I, 97

apslaistīt

‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 114

atlaipot

atlàipuôt, intr., gleichsam wie über einen Steg (làipa) kommen, vorsichtig, die Pfützen vermeidend, nahen.

Avots: ME I, 170

ielaipot

ìelàipuôt: im Zitaf aus BW. 18762 ist "man" durch "mani" zu ersetzen und ìelàipuôt bedeutet hier: über Stege hineingehen machen.

Avots: EH I, 526

ielaipot

ìelàipuôt, über einen Steg hineingehen, langsam, hüpfend gehen, um kotige Stellen zu vermeiden: pa laipiņu ielaipuoju BW. 18779. līdz viņš man ielaipuoja bajāriņa sētiņā 18762.

Avots: ME II, 36

izlaipot

izlàipuôt, gew. refl. - tiês, von einem Stege (làipa) zum anderen, von einem Hümpel od. Stein od. Brett zum andern seinen Weg nehmen metu laipu pie laipiņas, nevarēju izlaipuot BW. 18779. mēģināja izlaipuot nuo viena akmeņa uz uotru Duomas I, 1163. par akmeņiem bez bē̦das var izlaipuoties Aps.; sich vom Hauptwege auf Nebenwege begeben L.

Kļūdu labojums:
Weg nehmen = Weg nehmend hinausgelangen, hindurchgelangen.

Avots: ME I, 761

izlaitīt

izlàitît, ‡

2) duchmassieren
Lis.: i. kam muguru. Refl. -tiês; zur Genüge massieren.

Avots: EH I, 461

izlaitīt

izlàitît, tr., verwöhnen, verhätscheln izlaitīta gadījās BW. 22032.

Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)

Avots: ME I, 762

izplaiksnīties

izplàiksnîtiês 2 , izplai(k)šķêtiês, verweht werden, schwinden, sich verziehen: beidzuot migla uz s truames izplaiksnījās Vēr. II, 1198. negaiss arī izplaikšķas MWM. VI, 815, Bers., Lub. kas pāri par tuo, ats izplaišķas A. XII, 155. [Vgl. išsiplaiskýti und išsiplaikstýti "развернуться".]

Avots: ME I, 781

izslaistīt

izslàistît, tr., erheben: zaķis ausis izslaistīja MWM. VIII, 412. Refl. - tiês, sich erheben, hervorragen: galdu kājas bija izslaistījušās pa ve̦zumu.

Avots: ME I, 799

klaips

klàips,

1): maizes klaipu BW. 18929, 2. plānu klaipu cepējiņu 18659. kam necepa biezu (Var.: augstu) klaipu 28533.

Avots: EH I, 608

klaips

klàips,

1) ein Brotlaib, = kukulis;

2) ein grosses, vom Liebe abgeschnittenes Stück Brot
Selb. Aus dem Germanischen (vgl. etwa got. hlaifs) entlehnt.

Avots: ME II, 209

laičene

‡ làičene 2 Lubn., làičine 2 Bērzgale, Warkl., Zvirgzdine, Tdz. 36424 (mit ostle. č aus ķ ?), = ‡ làicene 2 .

Avots: EH I, 711

laicīt

làicît 2 ,

1): auch Sessw.;

2): kad ir kas labāks; laicī kādam nelaikam (für schlechte Zeiten)
Aulejā. miežus laika sē̦klai ebenda. gaļa jālaika (jālaicī Līksna, Nīcgale) vasarai Kaltenbr., Oknist. mums (acc.) te nelaicīs: dzīs pruojām Kaltenbr. man Laimiņa laicījusi slave̦nuo tē̦va dē̦lu Nerft; am Leben lassen OB.;

3): Zeit geben
-auch OB.; warten - auch Dunika; ‡

4) bestimmen
(mit aĩ ) Rutzau: kâ dieviņš laicīs ("nuoteiks"), tâ būs;

5) sich (von jem. etwas) leihen
Rutzau. Refl. -tiês,

1): sich in acht nehmen
Lng.; nu tad tik laîkies 2 (sargies)! Schrunden n. FBR. XIII, 106; ‡

2) vörkommen, sich (auf)halten:
kur žusi laĩkās Nidden; kur ūdens laĩkās ebenda. - Zur Bed. vgl. auch nuolaicît 1.

Avots: EH I, 711

laicīt

làicît 2 Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,

1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;

2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;

3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. - tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]

Avots: ME II, 401

laidraks

làidraks 2 Stomersee, ein Lümmel, ein beim Arbeiten nachlässiger Mensch. - Vgl. laĩdaks.

Avots: ME II, 404

laiduks

làiduks 2 [Warkl.] s. laidaks.

Avots: ME II, 404

laiko

làikùo 2 : auch Erlaa n. FBR. XI, 21, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89: l. manim mātes kurpes, l. mātes vilnainīte BW, 7698 var. (ähnlich: 3198 var.). salt man ārā, salt istabā. laid mani, māmiņa, pie puiša gulēt! ne salt, ne karst, - patie (= pašā) laikuo VL.

Avots: EH I, 713

laiko

[làikũo 2 BB. XII, 233, = laikā, passend, eben recht: svārki laikuo.]

Avots: ME II, 407

laipa

làipa: dat. s. laipei BW. 18756,1 var. (aus Kabillen), acc. s. laipīti BW. 18803, 16, 5): auch (làipeņas 2 ) Zvirgzdine;

6): auch (laipiņa 2 ) Frauenb.; ‡

9) "ein böses Loch, ein Ort im Wege, da man auskehren muss"
Für:; ‡

10) der Nebenweg
Stender Deutseh-lett. Wrtb. (unter "Weg" ).

Avots: EH I, 713

laipa

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

laipāt

làipât: pa ābūlu laipādama Blieden n. FBR. XVI, 105; "langsam gehen" (mit -ât ) Warkl.: jis lē̦nām làipā 2 . Refl. -tiês: auch Für.

Avots: EH I, 713

laitiķis

làitiķis 2 : "laitiķim" ME. II, 414 zu ersetzen durch "laitiķam".

Avots: EH I, 715

laitināt

làitinât, tr., streichen, massierien lassen: tiešām gribi tu pietī iet un vē̦de̦ru laitināt St., Smilt.

Avots: ME II, 414

laitīt

làitît:

1): auch Lange Latv. Arste, S. 13, Bērzgale, Prl., (mit ài 2 ) Saikava, Warkl.; ‡

2) schlagen
Saikava: smagi l. zirgu. Refl. -tiês,

2): auch Druw. Zur Bed. vgl. auch izlàitît.

Avots: EH I, 715

laitīt

làitît [auch PS.], - u, - ĩju, tr., streichen, abstreichen, namentlich in der Badstube, massierien Elv., Aps., Spŗ Druw., Smilt., Lub., Oknist: ne māte pē̦rusi, ne laitījusi BW. 20342. šīs nu gan laitīja, kâ laitīja, bet kâ labāki nepalika, tâ nepalika LP. VII, 328. slimnieku nuo galvas līdz kājām laitīdams Vēr. II, 330. [kaulus laita ar sluotas kātu Manz. Post. II, 262]. vē̦de̦ru laitīt,

a) den Bauch streichen, massieren;

b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. - tiês,

1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;

2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė´ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].

Avots: ME II, 414

laivāt

‡ làivât 2 , -āju Auleja, = laĩvuôt: vējā l. vajag labas ruokas.

Avots: EH I, 716

laizīt

làizît: auch Ramkau, (mit aî 2 ) Frauenb., (mit aĩ ) Behnen, Dond., Dunika, Ermes, Iw., Lemb., Lems., PlKur., Postenden, Roop, Salisb., Siuxt, Stenden, Windau, Wolm., Zögenhof. Refl. -tiês; slābans, kâ nevar l. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "schachmatt").

Avots: EH I, 716

laižņa

I làižņa, comm., der Lecker, Schlecker Asp.; Teller -, Schüssellecker St., Lub., Aps.

Avots: ME II, 415

laižņa

II làižņa Bauske, Warkl. "kas laižņā".]

Avots: ME II, 415

lieklaizis

lìeklàizis, der Freischlucker, Schmarotzer Sudr. E.

Avots: ME II, 495

nelaimis

‡ nelàimis 2 Kaltenbr., = nelaĩme 1: n. nese masali Kaltenbr.: n. zin. kâ zirgs atraisījies Vīt. ka tevi nelaim Oknist n. FBR. XV, 176.

Avots: EH II, 14

nolaipot

nùolàipuôt,

2): visas laipas nuolaipuotas ar basām kājiņām BW. 4535, 1.

Avots: EH II, 60

nolaipot

nùolàipuôt, tr., intr.,

1) dahinkriechen, kriechend, vorsichtig betreten:
duod, dieviņ, bagātiem kâ utei nuolaipuot! BW. 8978. lai tuo utis nuolaipuoja Var.: nuolāpuoja) 19898, 1;

[2) abtreten, stark betreten:
labību nuolaipuot U., Fussteige im Getreide machen.]

Avots: ME II, 807

nolaizīt

nùolàizît, [li. nulaižýti], tr., ablecken: Sprw. brangs kâ nuolaizīts teļš. Refl. - tiês, sich ablecken: pierādīšanu viņiem nav - lai nuolaizās!

Avots: ME II, 808

noslaistīt

nùoslàistît, tr., (mit Pfählen) bestecken, umstellen Spr. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, faul bei der Arbeit sein, sich umhertreiben: nuoslaistās tik gar pakšķiem MWM. VII, 5.

Avots: ME II, 850

palaiku

‡ palàiku 2 Nerft, = palaĩkus: mēs tâ p. bijām nuobeiguši Jauns. B. gr. 3 I, 59.

Avots: EH II, 148

pārlaipot

pãrlàipuôt, ‡

2) behutsam hinübertreten:
viņš ... pārlaipuoja gulē̦taju kājām Upītis Pirmā nakts 419.

Avots: EH XIII, 204

pārlaipot

pãrlàipuôt, intr., über einen Steg gehen: viņš strautam pārlaipuojis Stari III, 220. Refl. -tiês, von einem Hümpel, einem Stein u. a. zum andern springend hinüberkommen: par purvu.

Avots: ME III, 163

pārlaitīt

‡ pārlàitît 2 Saikava, noch einmal massieren: p. vēl pa uotram lāgam.

Avots: EH XIII, 204

pirmlaik

‡ pir̂mlàik 2 Daudsewas n. FBR XVII, 150 "?".

Avots: EH XIII, 238

puslaipa

puslàipa, der halbe Steg: aizticis līdz puslaipai (bis zur Mitte des Steges) LP. VII, 968.

Avots: ME III, 429

saslaicīt

saslàicît 2 Gr. - Buschhof, = sasliet; ausrecken, gerade strecken (von mehrern Subjekten): zuosis kaķi ieraudzījušas saslaicīja kaklus Saikava.

Avots: ME III, 735

šīlaik

šìlàik(s) 2 (gesprochen šèilḕik(s) 2 ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.

Avots: ME IV, 19

šīlaiks

šìlàik(s) 2 (gesprochen šèilḕik(s) 2 ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.

Avots: ME IV, 19

sklaistīt

sklàistît 2 (li. *sklaistyti, zu erschliessen aus išsklaislýti "zerstreuen" An. 81) sienu Hirschenhof "uzārdīt sienÜ, Wohl zu skliest.

Avots: ME II, 881

slaicīt

slàicît 2 : mit aî Saikava.

Avots: EH II, 519

slaicīt

slàicît 2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken,: rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.

Avots: ME III, 912

slaiša

slàiša 2 Holmhof, Borchow, Hirschenhof, = slàists; auch in Sessw., Selsau, Laud., Stomersee. Wohl aus *slaistjā.

Avots: ME III, 914

slaistīt

slàistît: s. kārtiņas, mietus Saikava. zuosis slaista kaklus ebenda. kad rudzus kuļ ar bluķi, tad klājienu taisuot rudzus sāk s. nuo vida un tad tik liek piezvilus AP. Refl. -tiês,

1): zirgs slaistās, bet neve̦lk Kaltenbr. spieķis vien tam slaistās ruokā Seyershof;

3): auch Auleja.

Avots: EH II, 519

slaistīt

slàistît C., PS. (li. šlaistyti Tiž. I, 236), slàistît 2 Kl., Prl., Kr., slaîstît 2 Karls., Iw., -u, -ĩju, tr., öfters in die Höhe heben U., recken; aufstellen: atiet . . . kaza ragus vien slaistīdama BW. 29101,1. ragus slaistīdami vēži likās vai nu uostuot, vai klausuoties Aps. VI, 8. zirgi iet viņiem gaŗām ausis slaistīdami MWM. VIII, 246. meitas galvas vien sāk slaistīt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. viņš likās gultā un slaistīja kājas Duomas I, 926. kārtis slaistīt, Stangen aufstellen, aneinanderstellen U. stārasts slaista baltu spieķi kunga rijas piedarbā; tâ ve̦lns viņa dvēselīti slaistīs elles dibinā BW. 31505. Refl. -tiês (li, šlaistýtis "sich mehrfach lehnen an"),

1) sich in die Höhe heben; sich bäumen
U.: briedis nāce pār e̦ze̦ru, ragi vien slaistījās BW. 14192. pieci gadi akla ķēve ap siênām slaistījās 19434,1. kumeļš stāvu slaistījās 2940. jau slaistās zuobe̦ni A. XX, 293. lielie le̦dus gabali sāk slaistīties A. v. J. 1896, S. 204;

2) sich recken, rekeln
U.: ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties (Var.: pa zemīti vārtīties) BW. 11142 var.;

3) faul bei der Arbeit sein
U., Zaravič; sich ohne Arbeit umhertreiben Memelshof, Lieven-Bersen. Zu slìet.

Avots: ME III, 913, 914

slaistonis

slàistuonis 2 Warkl., slàistuoņa 2 Saikava, Meiran, Gr.-Buschhof, Memelshof, (mit aî 2) Siuxt, comm., = slaists: nav ne˙kāds slaistuonis vai dienas zaglis R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 174. iesim nuotvert tuo slaistuoņu! 145.

Avots: ME III, 914

slaists

slàists C., slaîsts 2 Gr.-Sessau, Bl., slaists U., Zaravič, Lieven-Bersen, slàists 2 Kr.,auch slaista gabals U., Zaravič, ein fauler Schlingel U., ein Müssiggänger, Herumtreiber, Bummler: ņem tuo pašu bajāra slaistu (Var.: sliņķi)! BW. 33603. vajaga... i[r] tam pašam brūtgāna slaistam 25691. lūk, kâ tie slaisti pienākumu krāpj! Vilhelms Tells 17. zu slìet.

Avots: ME III, 914

uzlaicīt

uzlàicît 2 Kl., Selsau, aufbiegen, aufkrempeln: uzlaicīt piedurknes.

Avots: ME IV, 350

uzlaistīt

‡ uzlàitît 2 Saikava "uzsist, uzpērt".

Avots: EH II, 727

uzslaistīt

uzslàistît,

1) wiederholt emporrecken:
gliemezis uzslaistīja ragus Bauske;

2) Schläge verabfolgen:
u. kam ar žagaru Wandsen. Refl. -tiês, umherbummelnd sich einfinden bei: nuo kurienes šis slaists uzslaistījies?

Avots: ME IV, 379

Šķirkļa skaidrojumā (29)

atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

klaidēt

klaîdêt [C., PS., Arrasch, Wolm., N. - Peb., klàidêt Jürg.], - ẽju, freqn. zu kliêst, zerstreuen, verscheuchen: saule klaidē nakti Stari II, 578. [vējš klaidē mākuoņus Jürg.] tumšuo nakti klaidē̦dama MWM. X, 256.

Avots: ME II, 208

klainot

klainuôt (so zu lesen!): auch Bērzgale (mit ài 2 ); k. (ausbreiten?) pa grīdu drēbes Warkl. ‡ Refl. -tiês Bērzgale, sich gerade strecken: dzelzs (kaļuot). labi klàinuojas 2 .

Avots: EH I, 608

lai

laî (li. laĩ, s. Fraenkel FBR. XI, 55): lài 2 Oppek. n. FBR. VIII, 25, Oknist n. FBR. XV, 185;

1): l. ubagi kur ubagi, par aizgājušuo dvēselēm jālūdz visiem. Janš. Dzimtene V, 233;

2): "netik daudz" ME. II, 400 zu ersetzen durch "ne tik daudz";

6): auch Serbig. n. FBR. IV, 62, N.-Wohlfahrt (laî neben lài in den übrigen Bedd.), Lesten n. FBR. XV, 28; Siuxt (laî 2 ), Schmarden.

Avots: EH I, 711

laicināt

laicinât, verlängern: dzīvību Kleinschmidit; [laĩcinât Wolgunt, zögern: ķeries tik pie darba! kuo tu laicini? vorzörgen: l. darbu Infl.] Refl. làicinâtiês 2, zögern, trödeln: kuo tu tik ilgi laicinies? Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laicît.]

Avots: ME II, 401

laidars

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris 2 Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402

laids

I laids,

1) die Reihe, der Haufe:
krastuo kâ ugunsgrē̦ks čūsku laids rūc Stari II, 581. [šuogad palika zem sniega ve̦se̦ls "làids" (= klājiens) linu Jürg.];

2) die Melodie, Weise:
me̦lnie strazdi svilpuoja vis˙juocīgākuos laidus Purap.;

3) ein angeschweisstes Stück an der Sense:
jāpieliek izkaptij laids Lub.;

4) laidi Spr., [laĩdiņi Riga, laîdi C.], die Seitenbretter oder -hölzer am Boote
[Beielenstein Holzb. 609]; die zu beiden Seiten eines aus einem Stamme gehauenen Bootes angebrachten Bretter, auch pārni, Flügel, genannt, welche das Boot vor dem Umfallen behüten sollen Nerft;

5) der Flug, Galopp;
laidiem, im Galopp, sehr rasch; zuzeiten, bisweilen Ar.; laiduos, vienuos laiduos, im Galopp, sehr schnell: laida pār kalniem un lejām vienuos laiduos A. XII, 416. jūs, kungs, ceļuojat nuo viena laida Rainis;

[6) das fertiggewebte Stück Zeug, das man beim Weben herunterziehy, um weiter weben zu können
Bers.] Vgl. laida.

Avots: ME II, 404

laiksnis

laiksnis (unter laiksne ): mit ài 2 in Skaista, wo daneben auch làikšnis 2 (n. FBR. XV, 36) und làikšņe 2 . Der gen. s. laikšiņa Tdz: 36612 aus metrischen Gründen für laikšņa?

Avots: EH I, 713

laipajas

laipajas L., [làipāja 2 Warkl., Bers., làipāji Arrasch], unfahrbare Stellen, wo man zu Fuss gehen muss. [Nach Wid. laipaja, der Fusspfad, Fussweg. laipaji (wohl aus laipāji) "Plähle od. Pfosten als Stützen von Brettern (laipas), auf denen man Gewässer od. Sümpfe passiert" A. - Schwanb., Oppek. Zu làipa.]

Avots: ME II, 409, 410

laipot

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo 2 Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410

laišķis

‡ laîšķis 2 Dunika, das Blatt eines Getreidehalms;

2) làišķa 2 lapa KatrE., = laĩšu lapa.

Avots: EH I, 715

laiža

laĩža [auch PS., Dond., Lautb., Karls.], làiža C., comm.,

1) der Lecker
PS.: vēl uotra palika ķērnītes laiža BW. 18681;

2) der Gourmand, Feinschmecker, der Schlecker
Lind.; kreima, piena, puoda laiža,

a) der Zeigefinger
Schwanb., Mat.;

3) der Lecker, Schmeichler, Kriecher:
saimnieka laiža Purap.: pakaļas laiža, Arschlecker.

Avots: ME II, 415

laizīt

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. 2 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415

nolaipāt

‡ nuolaipât Frauenb., = nùolàipuôt 1, vorsichtig hingehen: n. sausām kājām (ūdens vai dubļu vairuoties) līdz šķūnîm.

Avots: EH II, 60

palaicīt

‡ palaicît (li. palaikýti),

1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;

2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt 2 ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;

3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.

Avots: EH II, 147

palaipe

‡ palaipe "?": turēt ... pie vārtiem palaipē kādu svē̦tu akmeni Janš. Mežv. ļ. II, 487; "der Raum unter einer làipa" Schwitten.

Avots: EH II, 148

palaitīt

[palaitît, ein wenig làitît: p. slimnieku Lis.]

Avots: ME III, 56

pielipains

pielipains klàips, ein Brotlaib mit Erhöhungen Salisb. n. U.

Avots: ME III, 267

plaiksnīties

plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês 2 Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.

Avots: ME III, 314

salaitīt

salaitît,

1): ešu salàitīta 2 vēl slimāka Saikava; ‡

2) verprügeln
Saikava: s. puiku.

Avots: EH XVI, 423

slains

slains, schwankend, beweglich Wid.: slàins 2 (Warkl.) purvs, ein Sumpf, wo man einschiesst U. Seit Leskien Abt. 286 zu slìet gestellt; zur Bed. vgl. besonders li. šlýti "nach vom sinken", pašlýti "straucheln", zur Form - li. atšlainis "Erker", air. clóin "schief, ungerecht" und an. hlein "Felsvorsprung".

Avots: ME III, 913

slaista

‡ slaista BW. 33603 var., Femininform zu slàists.

Avots: EH II, 519