Paplašinātā meklēšana

‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10

‡ àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.

Avots: EH I, 10

‡ àizklèmpt ² Saikava, schwerfällig durch Schnee oder Kot hin-, weggehen: kamē̦r aizklempu līdz mājai, pienāca vakars.

Avots: EH I, 31

‡ àizklèmst ² Meiran, schwerfällig hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

‡ àizklèncêt ² Golg., schnell hin-, weghumpeln.

Avots: EH I, 31

àizlèkt, ‡

2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.

Avots: EH I, 36

àizlèkt, wegspringen, davonhüpfen: zaķis aizlēca kā vējš.

Avots: ME I, 36

‡ àizlènkt,

1) = ielenkt, einkreisen Dunika;

2) sich langsam, mit weiten Sprüngen hin-, wegbegeben (vom Hasen):
zaķis aizlenca uz mežu;

3) einkreisend hingelangen
Stenden: aizlencām līdz ruobežai.

Avots: EH I, 36

‡ àizplèst kam kùo priekšã, vor jem. etwas ausbreiten (so, dass er nicht sieht): a. kam drēbi priekšā Warkl. u. a.

Avots: EH I, 42

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44

àizslèmptiês ^2, ungeschickt weggehen, sich entfernen Bers.

Avots: ME I, 50

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50

apblèņuôtiês, Schelmenstücke verüben: juo ir pravietis, ir priesteris ir apblēņuojušies (in der neuesten Ausgabe dafür nesvē̦ti) Jer. 23, 11.

Avots: ME I, 77

‡ apklèmpt ² Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92

‡ apklèmsêt ² KatrE., gierig auftressen, verschlingen: cūka viena pati apklemsējusi visu ēdienu KatrE., Ruj.

Avots: EH I, 92

‡ apklèmst ² Meiran, Warkh., = ‡ apklèmpt ² .

Avots: EH I, 92

‡ aplècinât, = aplecinât: šī guovs jau ir aplēcināta Saikava.

Avots: EH I, 98

aplèkt, ‡

4) um etw. herumfliegen
Dunika, Rutzau: putns aplēca ap krūmu un nuometās zemē.

Avots: EH I, 98

aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,

1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;

2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;

[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.

Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen

Avots: ME I, 101

aplènkt: drāniņas... augumu aplenca slaiki Pump. R. 1, 390.

Avots: EH I, 98

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

‡ aplèse,* die Abrechnung, Berechnung, der Kostenanschlag.

Avots: EH I, 98

‡ aplèst,

1) berechnen;

2) ermitteln:
a. kniedes kāta caurmē̦ru.

Avots: EH I, 98

‡ applèst, um etwas (ausspannend) ausbreiten: ādu applēte ap krāsni Pas. V, 374. applēta ... sev brīnuma mēteli VI, 335. a. lakatu bē̦rnam apkārt Trik. Refl. -tiês,

1): a. ar lakatu Sessw. tiklīdz applētīsies ar tuo (= mēteli) Pas. VI, 334; sich Amnehmen:
tu jau vari a. lakatu KatrE.; ‡

2) sich unter etwas ausstrecken
Trik.: ievainuotais vanags applēties zem krūma.

Avots: EH I, 105

applèstiês [li. apsiplė˜sti], sich ringsum ausbreiten, um sich etw. breiten, sich mit etw. bedecken, einhüllen: viņš bija applēties ar mēteli A. XII, 724.

Avots: ME I, 111

apslèpt [li. apslė˜pti], tr., verheimlichen, verbergen, verstecken: ai, liepiņa, platlapīte, apslēp manu vainadziņu Ltd. 867. viņa tuo nuo visiem apslēpa Alm. uguni apslēpt U., das Feuer dämpfen, mit Asche bedecken. apslèpẽjs, der Hehler. Refl. -tiês, sich verbergen.

Avots: ME I, 123

‡ atblèdît, = nùoblèdît: a. kam algas daļu KatrE.

Avots: EH I, 135

atlècĩba, die Elastizität: juo dziļāki nuoliec zaļuoksnēju kuoku, juo ar lielāku atlēcības sparu tas uzšaujas augšā savā brīvā stāvuoklī B. Vēstn. *

Avots: ME I, 172

atlècîgs,

1) sich leichtablösend:
atlēcīga miza, Rinde, die sich leicht ablöst Etn. III, 148;

2) elastisch *:
pret likteņa sluogiem atlēcīga daba B. Vēstn.

Avots: ME I, 172

atlèkt, ‡

5) = atlaistiês 5, herfliegen: svētēļi (sic!) jau atlē̦kuši Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 153

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

atplèst, tr., aufreissen, aufsperren, öffnen: acis, muti, rīkli. Subst. atplè̦tums, das Aufreissen, das Öffnen, die Offnung: tā lamājās vienā mutes atple̦'tumā LP. V, 232.

Avots: ME I, 182

aûgšlècĩte Pump., die in die Höhe Springende; s. augstlēcīte.

Avots: ME I, 219

‡ aûgšlècĩtis LP. VII, 322, der in die Höhe Springende.

Avots: EH I, 185

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217

‡ àulèkšiem ² KatrE., = aule̦kãm: zirgs a. le̦c.

Avots: EH I, 187

blède (unter blèdis): ak tu b., tautu meita! BW. 15871 var.

Avots: EH I, 228

blèdĩba, der Betrug, Spitzbüberei: Sprw. blēdība blēdību dzemdē. blēdība sev pašai rīkstes griež.

Avots: ME I, 314

blèdîgs, betrügerisch, spitzbübisch: blēdīgs kâ čigāns.

Avots: ME I, 314

blèdis: tas bij šķelmis, tas bij b. BW. 12617, 2 var.

Avots: EH I, 229

blèdis, fem. blède̦, blèdnieks, -niece, selten auch blēdnis BW. p. 808, der Betrüger, Spitzbube, der Schalk, der Gauner, Taugenichts: blēdim blēža valuoda. viens blēdis pave̦d citus uz blēņām. vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc? tie te+pat. tāds blēdnieks cieti nuosuodāms Dünsb. saimniece bijusi blēdniece. blēdnieks aizgāja uz savu agrākuo mājeli LP. VI, 762. [Entlehnt aus altruss. блядь bei Срезневскiй 123) "Betrüger": vgl. Brückner AfslPh. XX, 516.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):selten auch blēdnis BW.p.808,

Avots: ME I, 314

blèdît: Praes. -u Orellen: visādi tie cilvē̦ki blēdās: cits šâ, cits tâ blēda tai valstībai.

Avots: EH I, 229

blèdît, -īju, intr., betrügen, gauern: krāpj un blēdī, kur tik varē̦dami B. Vēstn. Refl. -tiês, Betrügereien treiben Ar.

Avots: ME I, 314

blèdnieks (unter blèdis): auch AP., Elger (Günther Altfett. Sprachd. 1, 371, Evang. 1753, S. 49, P. W. šis ar mani tiesalies? 19.

Avots: EH I, 229

‡ blèive ² PV.,

1) "eine lange, mit wenig Zutaten gekochte Suppë;

2) "kas bleivējas";

3) "bleivēšanās".

Avots: EH I, 227

‡ II blèivêt ² Saikava "schlagen (z. B. die Tenne mit dem Lehmschlagel)". Aus d. bleuen.

Avots: EH I, 227

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. ² 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

blèņâtiês (unter blêņuôt): bē̦rns blèņājas ² ("ruotaļājas") Linden.

Avots: EH I, 229

blèņdaris, blēņdarbis Mar. n. RKr. XV, 108, fem. -e, jem., der dumme Streiche macht, der Schelm, Taugenichts.

Avots: ME I, 314

blèndzêt ² -ēju, [auch blenzêt], sich herumtreiben. Subst. blèndze ² ,der Herumtreiber: blendze blendzē apkārt Mar. n. RKr. XV, 108. [Wenn blendzêt älter ist als blenzêt (das wohl zu blenzis "Faulpelz" gehört), dann ist es wohl als ein Kuronismus mit r. блугá "корова или овца, не привыкшая к дому и всегда блуждающая" verwandt.]

Avots: ME I, 313

blèņîgs: wertlos, dumm, leer: blēņīgas zīmītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 174. cik tu b. esi būdams dzīvs, cik niecīgs nuomiris! Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 795.

Avots: EH I, 229

blèņîgs, schelmisch, auf dumme Streiche geschliffen: mūsu puiši blēņīgi Grünh.

Avots: ME I, 314

blèņkuopis, fem. -pe, der Schelm, jem., der auf dumme Streiche geschnitten ist Rahden Mag. XIII, 3, 66.

Avots: ME I, 314, 315

blèņuot, gew. blèņuoties, dial. blèņâties Mag. XIII, 3, 66, dumme Streiche machen, Possen treiben: kuo blēņuojies? viņš blēņuodamies taisījis mazu silīti, lai miegs nenuomāc LP. VII, 244.

Avots: ME I, 315

I blènst ² -šu, -su, [blenzt Karls., blen̂zt ² , -žu, -zu Appricken], Unsinn reden Mar. Rkr. XV, 108. [blens- vielleicht für älteres blend-: vgl. aksl. ble̦dŲ -žu, -zu "Geschwätz", sloven. blésti (prs. blédem) "faseln".]

Avots: ME I, 313

‡ I blèntêt ² Auleja, -ẽju, durch Kot waten: b. pa dubļiem.

Avots: EH I, 228

blèžuot, intr., dumme Streiche machen, Possen treiben: neduomā ne juokuot, ne blēžuot Sudr. E. Refl. -tiês, falsches Spiel treiben: blēžuojas arī ar mani Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 315

‡ bulèksis (mit e zu lesen?) Frauenb., buleksis Ezere "ein altes, stumpfes Messer".

Avots: EH I, 251

‡ cùkklè̦vs ² Warkl. n. FBR. XI, 108, Gr.Buschh. n. FBR. XII, 75, Pilda, der Schweinestall: tai būs iet cūkklē̦vā (Var.: cūkkūtī) BW. 24666 var.

Avots: EH I, 281

dalèkt, intr., herbeispringen (pielēkt): dale̦c vilks, aizne̦s kazu BW. 13339. [Gleich li. dalė˜kti "fliegend erreichen" bei Ekblom Manuel phonét. de la langue lit. 63.]

Avots: ME I, 434

‡ glèisis ² Erlaa "wer unsinnig (apļam) zu sprechen pflegt".

Avots: EH I, 392

‡ glèist -šu -su, Unsinn schwatzen Erlaa, KatrE., klatschen Erlaa.

Avots: EH I, 392

[glè̦mât ² Warkh., = gļē̦muot 1.

Avots: ME I, 626

‡ glè̦màusis ² Lubn., ein ungeschichter Mensch.

Avots: EH I, 393

glè̦mât ² : auch Lubn., Makašēni, Pilda, Sakstagals.

Avots: EH I, 393

‡ II glèmst ² Skaista "īgni runāt, rūkt".

Avots: EH I, 392

‡ II glèmzis ² Domopol, "= glem̃ža 1 und 2".

Avots: EH I, 392

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

‡ gùoklè̦vs ² (mit uok aus uovk ) Kaltenbr., Oknist, der Kuhstall.

Avots: EH I, 424

‡ I ìeklèmpt Smilt., (mit èm ² ) Bers., Fest., eilig essend zu sich nehmen AP., Lis., Mahlup, NB., Sessw., Warkl., ("nur von Tieren") Rodenpois: ieklemp putru un ātrāk ej darbā! Līvāni, Warkl.; eilig (aus)trinken Zvirgzdine.

Avots: EH I, 520

ìelèkt, ‡

4) herein-, hineinfliegen
Dunika: putns ielēca istubā.

Avots: EH I, 527

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

ìeplèst, auch ìeplest, aufreissen, aufsperren: knābi, acis, muti: viņi manis gaidīja acis ieplē̦tuši Purap. visi brīnĩ,damies ieplēta mutes kâ Rīgas vārtus LP. VI, 685. Refl. - tiês, sich ausbreiten, sich breit machen: nav gaismiņa ieplē̦tusies A. XVII, 318. viņš stāv man ieplēties ceļā. kāznieki ieplē̦tušies (gespannt) gaida, kas nu nuotiks LP. V, 285.

Avots: ME II, 52

ìeplè̦tums, die Ausweitungt, das Ausgebreitete: vienā mutes ieplē̦tumā od. ar vienu mutes ieplētumu, in einem Zuge, ohne Aufhören: viņš dzied, runā, lamā vienā mutes ieplē̦tumā. maziņais sācis brēkt ar vienu mutes ieplē̦tumu JK. VI, 27.

Avots: ME II, 52

ìeslèpt, tr., wohin verstecken: viņa ieslēpa ģīmi starp viņas ceļiem Apsk. Refl. - tiês, sich wohin verstecken, sich verschliessen: viņš nav ne˙maz tik sevī ieslēpies Stari III, 123.

Avots: ME II, 67

izblèdît, tr., abtrügen: naudu. Refl. -tiês, viele Bubenstreiche machen, durch List und Trug entkommen: diezgan esi izblēdījies, bet nu vis vairs vaļā netiksi JU.

Avots: ME I, 717

‡ izblèņuôtiês, nach Herzenslust Possen treiben (albern): izblēņuojās, kamē̦r apnika AP., Frauenb. ļaus vaļu i., kâ pats gribēsi R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 128.

Avots: EH I, 435

‡ izklèmst ² (prs. -šu ) Lubn., izklèmzêt ² Lubn., Kalz., izklèmzt ² (prs. -žu ) Lubn., ausessen: i. visu putru.

Avots: EH I, 456

izlèkt, ‡

3) hinausfliegen
Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 463

izlèkt (li. išlė˜kti), izlekt, intr.,

1) her-, aus -, hinaus -, entspringen:
kuŗas elles (Gen. - Abl.; jetzt gew.: nuo kuŗas elles) tu izlēci BW. 382. Sprw.: izlēcis kâ varde uz sausuma. strādā, ka tev vai acis nuo pieres izle̦c; izle̦cas lindraciņš, ein Tanzrock;

2) in die Höhe springen:
nuo prieka tas būtu vai simts asu gaisā izlēcis Dīcm. I, 38. Refl. - tiês, herumspirngen, zur Genüge springen, tanzen: izle̦cas labu laiku - nuokrīt gar zemi, e̦lsdama, pūzdama LP. IV, 43.

Avots: ME I, 763

izlèst, izlest Elv., ausrechnen.

Avots: ME I, 763

izplèmpt C., [izplem̂pt ² Nigr., izpļem̂t ² Dunika], izplem̂pt ² Kalleten, tr., laut austrinken: viņš izplempa visu spaini C.

Avots: ME I, 782

izplèst (li. išplė˜sti), izplest, tr.,

1) ausbreiten, ausspreizen:
spārnus, palagu. [es izplešu ruokas Glück Jes. 65, 2.] kâ ragana ar izplē̦stiem matiem, mit zerzausten, fliegenden Haaren. skrej bitīte, izplet spārnus BW. 12333;

2) aufsperren:
acis. Refl. - tiês, sich aus -, verbreiten, sich ausdehnen: nuo šiem ir izplē̦tušās pagānu salas I Mos. 10, 5. zīlīte izplēšas lielāka Konv. ² 269. liesmas izplētās neticamā ātrumā. bija jau diena izplē̦tusēs Rīg. Av.

Kļūdu labojums:
skrej bitīte = skrej, bitīte
zīlīte = acu zīlīte

Avots: ME I, 782, 783

izplè̦tu, izplè̦tus, Adv., bereit, mit gespreizten Beinen: viņš stāv, iet izplē̦tus C.

Avots: ME I, 783

izslèptiês (li. išsislė˜pti): i. nuo mācītāja Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 2.

Avots: EH I, 480

izslèptiês, sich verbergen, entgehen: Ķencis nuomanīja, ka izslēpties tik˙pat nevarēs Kaudz. M. citi vārdiņi izslē̦pušies salasītāju ruokām Kronw.

Avots: ME I, 800

‡ klècinieks ² Skaista, das Randholz eines Netzes.

Avots: EH I, 615

[II klèinuôt "betten, betteln" zwischen Smilt. und Drosth.]

Avots: ME II, 221

klèivs ² : auch (mit eî ) Gr.-Buschh.; schief (mit eî ) Oknist: kleivas kājas Pruode, Salwen.

Avots: EH I, 614

[klè̦mbe̦sts ² Warkl., = grabaža 1: visi kakti pilni ar kle̦mbe̦stiem.]

Avots: ME II, 221

klè̦mburs, die Klammer C., [PS. - Vgl. klamburs I].

Avots: ME II, 221

[II klèmša ² "jem., der gierig isst" Warkl.]

Avots: ME II, 222

klèmšana ² Lubn. "smaga iešana".

Avots: EH I, 614

I klèmšât, - ãju, freqn. zu klemst III, wiederholt plappern, ausplappern Naud., Dobl. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 222

[II klèmšât C., gierig essen. Iterativform zu klemst I.]

Avots: ME II, 222

klèmsêt ² , - ẽju, [klèmsît, - ĩju C., Wolmarshof], gierig essen, schlingen Mar.: ta tad nu viņš klemsē! Mat., Bers.

Avots: ME II, 222

klèmsît (unter klèmsêt ² ): cūka klem̂sī ² ēdienu Seyershof.

Avots: EH I, 614

II klèmst ² : pa sliktu ceļu dagāja k. Warkl.

Avots: EH I, 614

[II klèmst ² - šu, - su Warkl. "müde, ungewandt gehen". Zu li. klemšióti "ungeschickt, plump gehen; шататься"; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 516.]

Avots: ME II, 222

‡ *klèmzt ² , zu erschliessen aus izklèmzt ² (unter ‡ izklèmst ² ).

Avots: EH I, 614

[II klènce ² Warkl. "jem., der langrsam und müde einhergeht".]

Avots: ME II, 222

[III klèncis, ein lahmendes Pferd AP., klèncis ² , ein altes Pferd Mar.]

Avots: ME II, 222

klènčuôt: langsam, mühsam gehen (mit èn ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 614

[klènčuôt Smilt., umherschweifen.]

Avots: ME II, 222

‡ klèndere ² Auleja, comm., wer schwerfällig (hinkend) geht: jis kai k. vilkās.

Avots: EH I, 614

[klèpenes ² Warkl. "eine Art Pflanzen".]

Avots: ME II, 224

klèpis: Demin. klēpiņš BWp. 4573, 2, loc. s. klēpītē BW. 8541 (aus Zirsten),

2): zâlu klēp[i]s (Var.: nasta) BW. 28964 var. salmu klēpi 12594, 4; ‡

3) "?": šis gribējis krist klēpjuos Jauns. B. grām. I, 57.

Avots: EH I, 616

klèpis,

1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;

2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 ¹ ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]

Avots: ME II, 224

[II klèpis,

1) ein Schosskind, ein Kind, das noch im Schoss getragen wird
N. - Peb.;

2) ein kleinerer Schoss
Lis.]

Avots: ME II, 224

‡ klèpjuos ² skriet Auleja, galoppieren.

Avots: EH I, 616

klèpjuot, ² [galoppieren (vom Pferd) Warkl.]; schnell die Füsse hoch hebend gehen Tirs.

Avots: ME II, 224

I klèpjuôt ² : mit grossen Schritten gehen Druw.

Avots: EH I, 616

‡ klèpnieks ² Warkl., ein Stein, den ein Mensch im Schoss zu tragen vermag.

Avots: EH I, 616

‡ klè̦rga ² Saikava "jem., der bei der Arbeit ungeschickt ist".

Avots: EH I, 615

klè̦vs ² (unter klē̦va): loc. s. klēvī BW. 18379, 8 war.,

1): auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Kārsava; Liepna, Oknist, Pilda, Prohden; ‡

2) "rijas kuls (kluons)" Nerft.

Avots: EH I, 616

‡ kolèi ² Kaltenbr., Oknist, = ‡ kolīdz.

Avots: EH I, 638

‡ kolèik ² Oknist, = ‡ kolīdz.

Avots: EH I, 638

‡ kolèit ² Kaltenbr., = ‡ kolīdz.

Avots: EH I, 638

lècẽjs, s. lecẽjs.

Avots: ME II, 455

‡ lècelêt ² , -ēju Warkl., = lẽ̦kât.

Avots: EH I, 735

lèceniskus, s. leceniski.

Avots: ME II, 455

lèciêns,

1): zaķa lēcens BW. 2141; ‡

2) der Pulsschlag
Brasche Anl.

Avots: EH I, 735

lèciêns, leciêns, lēcens Selg., der Sprung: Sprw. labāk lēciens nekâ tupiens. sajuka kâ zaķim lēcieni. kājiņas, būs jums šuovakar lēcieniņš BW. 24138. aizjāj lieliem lēcieniem vien LP. V, 322.

Avots: ME II, 455, 456

lècîgs, lecîgs,

1) ergiebig, viel Körner gebend (?);

2) elastisch:
kad tē̦raudu grauzdē, tad tas paliek it ciets un lecīgs Kawall.

Avots: ME II, 455

lècin, s. lecin.

Avots: ME II, 455

lècinât, ‡

6) (die Rinde) sich ablösen machen:
ar kuoka sprungulīšiem lēcinājām tam miziņas nuost R. Skujiņa Mani bērnibas draugi 78.

Avots: EH I, 735

lècinât, s. lecinât, s. lecinât.

Avots: ME II, 455

lèciņus, s. leciņus.

Avots: ME II, 455

‡ lè̦cka ² Gr.-Buschh., was einem (als Gewinn) von irgend etwas abfällt (zuteil wird): nuo tā durba būs maza l.: nuo mantuajuma kritīs ir mums kāda l.

Avots: EH I, 735, 736

‡ lèdzêkša ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 736

‡ lèģernīca ² Kaltenbr. "ļuoti liela muca brūžuos de̦gvīna sakāšanai".

Avots: EH I, 736

‡ lèidēris ² Lubn., = leĩdars 1.

Avots: EH I, 731

[lèides ² diena Lis., Bers., ein freier Tag, an dem man aufleben kann.]

Avots: ME II, 446

lèinis: auch AP., Wenden, (mit èi ² ) Duhren, Heidenfeld, Sessw., (mit eî ² ) Kegeln, Zögenhof, (mit eî ) Saikava.

Avots: EH I, 731

lèinis, [leĩnis N. - Peb.], ein X -, Säbelbeiniger Smilt., Aps.; [leĩnis "ein Lahmer" Sermus].

Avots: ME II, 446

lèiniski, Adv., säbel -, schief -, x - beinig: cilvē̦ks, kas ejuot kājas leiniski jeb uz āru me̦t Etn. II, 161.

Avots: ME II, 446

I lèins: auch AP., N.-Peb., Smilt., Wenden, (mit èi ² ) Alswig, Sessw., (mit eî ² ) Kegeln, Ruhental, Zögenhof, (mit eî ) Saikava.

Avots: EH I, 731

I lèins PS., [Trik., leĩns Ruj., N. - Peb., lèins ² Lis., Mar.], schiefbeinig, auswärts gedreht [Schrunden, O. - Bartau, Doblen, Bauske, Laud., Sessw., Fest., N. - Schwanb., Bers., Lis.]: uz āru ar pirkstiem izgrieztas kājas sauc par leinām [leiņām (?) nach U. unter kleins] kājām Etn. IV, 3, [Brucken]. tas jau mūsu jaunais svainis leinajām kājiņām BW. 30580 var. (aus Tirsen). viņam kājās tik leinas, ka cūka var cauri skriet N. - Peb.] viņš kājas lika tâ drusku leini Saul.; [leĩns "lahm" Sermus; leins "krumm, schwach (von Beinem)" Nötk. In livischem Munde aus kleins (s. dies) entstanden? Oder aber (dem li. leĩnas "biegsam, schwach" entsprechend, vgl. le. liels) in der Bed. durch kleins beeinflusst?].

Avots: ME II, 446

‡ lèitenêt ² Saikava, hin und her laufen, sich herumtreiben. Vgl. leitenis ‡ 3.

Avots: EH I, 731

[lèitens ² Sessw., Laud., lèitans ² Kerstenbehn "ein nachlässiger, etwas korpulenter, nicht starker Mensch."]

Avots: ME II, 446

lèitiene ² Oknist, eine Litauerin.

Avots: EH I, 732

lè̦kans ² ,

1): auch Meselau. - "lētiņa" ME. II, 456 durch "lētina" zu ersetzen.

Avots: EH I, 736

lè̦kans ^2,

1) [lẽ̦kans Nigr.], bereit, willig Lub.: viņš ir lē̦kans ticēt; lē̦kans pircējs, gājējs. ja māmiņa mani deva, es lē̦kana (Var.: le̦skana, lētiņa) gājējiņa BW. 14935. jau lē̦kana tautu meita līdz ar mani gājējiņa BW. 17117, 1. kādā lē̦kanā brīdī krustmāte pieķērās viņam pie ruokas RA.;

[2) "schnell, gewandt":
l. gājējs Modohn, Lasd.; lẽ̦kans "lose, schlaff" Behnen; in Kandau dei auch feuchte Wäsche "lẽ̦kana". Vgl. lēcins; zu lèkt?]

Avots: ME II, 456

lèkme,

2): kad laiduši luopus laukā, tad baidījušies, ka tik kāda l. nele̦cas AP. kad skaudīgs cilvē̦ks iegāja kūtī, tū˙lin luopiem l. klāt KatrE.

Avots: EH I, 736

lèkme,

1) der Anfall, die Anwandlung
Smilt.: atkal kle̦pus lēkmē viņa apstājās uz brīdi Latv.; krampju lēkmes Druva I, 965; traukma, triekas lēkme MWM. IX, 798, Stari III, 83; nespē̦ka, sajūsmības lēkme Druva II, 194; MWM. VIII, 458. pe̦rsuonām, kas paduodas slimības lēkmēm Konv. ² 743. kad lēkme drusku bij pārgājuse Vēr. II, 438. kad krītamā kaite uznāk, tad jādzer, lāča žults; bet šīs zāles de̦ruot tikai pēc pirmās, un ja daudz, pēc uotras lēkmes Etn. IV, 115. lēkmēm, zeitweise, zuweilen: tikai agrā bērnībā man uznāca kaut kas līdzīgs tagadējam stāvuoklim, bet ir tad lēkmēm, bet ne tâ, kâ tagad, pastāvīgi Skalbe;

2) der Unglücksfall, die Krankheit:
mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni nuoteikumus, tika pieme̦klē̦ts lēkmēm BW. III, 3, S. 864. dievs tuo zina, vai nuo tiem pašiem mērnieku laikiem kâ lēkme le̦cas kaudz. M. sasirga ar lēkmi, kas līdzinājas krītamai kaitei MWM. IX, 68. Zu lēkt.

Avots: ME II, 457

‡ lèkmens (masc.) Weissensee "= lekmenis".

Avots: EH I, 736

lèkši: auch (mit è ² ) Oknist, Wessen.

Avots: EH I, 736

lèkši, der Galopp; lèkšiẽm, lèkšis, lèkšuos, lèkšu(s), im Galopp, snringend: lielas cūkas lēkšiem lēca, sivēniņi riksīšiem BW. 29136. aizjāj pruojām pilniem lēkšiem A. XI, 550. Pēteris tre̦nc zirgus lēkšuos pa arumu arumiem MWM. VIII, 29. bet uotra skrien tik lēkšus vien Adam.

Avots: ME II, 458

lèkšiem (unter lèkši): auch (mit è ² ) Lubn., Oknist,.(mit ê ² ) Ramkau.

Avots: EH I, 736

lèkšis (unter lèkši): aueh (mit ê ² ) Salis.

Avots: EH I, 736

lèkšis, lèkšķis, der Springinsfeld: cits lēkšis gribēja ielēkt siltajā saulītē Seib.

Avots: ME II, 458

lèkšuos (unter lèkši): auch (mit è ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 737

lèkšuôt: l. atpakaļ A. Grīns Dvēseļu put. III, 125.

Avots: EH I, 737

lèkšuôt, intr., galoppieren: tad dimduot lēkšuo jūŗa pa krasta smiltienu Bērziņ.

Avots: ME II, 458

lèkšu (unter lèkši): auch BW. 35427.

Avots: EH I, 737

lèkšu, lèkšus, s. lèkši.

Avots: ME II, 458

lèkšus (unter lèkši): auch BW. 29768, (mit è ² ) Oknist, Sonnaxt, (mit ê ² ) Dunika.

Avots: EH I, 737

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III ² , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I ² , 159).

Avots: EH I, 737

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lè̦kta, lè̦kts, der Aufgang: ap saules lē̦ktu [Oppek. n. U.], zur Zeit des Sonnenaufganges; pirms od. priekš saules lē̦ktas, lē̦kta, vor dem Sonnenaufgang: lielā piektdienā pirms saules lē̦kta (priekš saules lē̦ktas II, 103) jāskrien uz strauju upīti muti mazgāt, tad miegs nenākuot Etn. II, 65; līdz saules lē̦ktai, bis zum Sonnenaufgang LP. VII, 715; jau nuo saules lē̦kta, schon vom Sonnenaufgange Jan. kad skatīs tie... saules rietas un saules lē̦ktus Stari III, 243.

Avots: ME II, 459

[lè̦ktavas N. - Peb.], lè̦ktuve, ein Gestell zum Springen, = lē̦katnes Smilt., das Sprungbrett; lē̦ktuvītes, die Stäbchen im Käfig, worauf der Vogel im Käfig auf - und abspringt: putnē̦ni lē̦kāja pa burīti ietaisītām lē̦ktuvītēm Baltp.

Avots: ME II, 459

lè̦kts (unter lè̦kta): auch (mit è̦ ² ) N.-Rösen.

Avots: EH I, 737

lè̦kulis: (fem.) lē̦kule mūs[u] māsiņa: te bija brāļuos, - ielēca tautās Tdz. 45117.

Avots: EH I, 737

lè̦kulis, der Springer: izšķiŗ arī sniega blusas, kuŗas pieskaita pie lē̦kuļiem Konv. ² 3940.

Avots: ME II, 459

lè̦kums,

1) der Sprung:
nu pazinu caunes pē̦das, ir vāveres lē̦kumiņu BW. 14645;

2) der Aufgang:
kam dēliņu guldināji līdz saulītes lē̦kumam? BW. 25866. vai tie šķe̦lti saulītē, vai mēneša lē̦kumā 1421;

3) [Geburt?]:
vedējiņu māmiņai ceļā tika lē̦kumiņi (Var.: radībiņas) BW. 16198, 4; [n. pl. lē̦kumi Erlaa, Oppek., Salisb. n. U., = dzimumi, radi;

4) ein Ereignis:
kāds lē̦kums tev lēcies? Nigr.].

Avots: ME II, 459

‡ lèlît ² , -ĩju Oknist n. FBR. XV, 194 "= lielīt".

Avots: EH I, 737

‡ lèllija ² Oknist, die Lille.

Avots: EH I, 732

lèmperêt: auch (mit em ) Segew., (mit em̂ ² ) Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich herumtreiben
(vazâtiês) Seyershof (mit em̂ ² );

2) "vaļīgi, brīvi kustēties" (mit em̂ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 733

lèmperêt C., [Arrasch, Fest.], lempêt, - ẽju, od. lempît, - ĩju BW. 19407, = lampât 2; [lem̃perêt Ruj., Wandsen, lem̂perêt ² Salis, sich herumtreiben].

Avots: ME II, 449

lèmperîgs ² : auch (mit em̂ ² ) Salisb.; "guorīgs, nuolaidīgi kustīgs (kâ bez satura)" (mit em̂ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 733

lèmperîgs ² [Fest.], lümmelhaft, schlafmützig, tölpelhaft: viņš izturas diezgan lemperīgi Egl.

Avots: ME II, 449, 450

lèmpĩba C., l,empība Vēr. I, 1159, die Lümmelhaftigkeit, Unbeholfenheit, Ungeschicktheit: viņa lempība pāriet zvērībā Stari II, 842.

Avots: ME II, 450

lèmpîgs: auch (mit em̂ ² ) AP., (mit em̃ ) Dunika; "nevīžīgs" (mit em ) Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 733

lèmpîgs C., ļempîgs, lümmelhaft, ungeschlacht, täppisch: lempība gaita, guorīšanās. viņš dauza savu ļempīguo sievu Blaum.

Avots: ME II, 450

lèmpiķis: "10569" ME II, 450 zu versetzen durch "10569, 4".

Avots: EH I, 733

lèmpiķis, lèmpis C., [Serbigal, PS., lem̂pis ² Salis, lem̃pis Bl., Līn., Ruj., Gramsden, Linde], der Lümmel, Tolpatsch, Plumpsack, Flegel: kuo muļķam un lempiķam vajaga? Dünsb. kur tu augi, puiša lempi? BW. 12806. meitas, meitas, lempes, lempes BW. 10569. [Aus liv. lömp od. lømp "Lump, Taugenichts", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 450

‡ lèmsît, -īju Ermes, hastig und gierig (etwas Dünnflüssiges) fressen.

Avots: EH I, 733

lè̦nãm: li. lėnom Tiž. I, 330.

Avots: EH I, 737

lè̦nãm, Instr. Pl., langsam, sachte, leise, allmählich: ej lē̦nām! Sprw.: lē̦nām pa tiltu! eile mit Weile!

Avots: ME II, 460

‡ lèņām ² N.-Laitzen n. FBR. VIII, 29, = lè̦ni.

Avots: EH I, 738

[lènderis ² Lis., ein Umhertreiber Fest.]

Avots: ME II, 451

lènējs: auch (mit ê ² ) Orellen, Seyershof, Stolben.

Avots: EH I, 737

lènẽjs [auch PS.], gelinde, mild, sanft, ruhig: viņš bija bāls un lēnējs nuo vakarējas birgas Seib.

Avots: ME II, 460

lè̦ni, lèņi Kaudz. M., Adv., langsam, sachte, leise: Spr. kas lē̦ni nāk, tas labi nāk. lē̦ni (Var.: lēņi, lē̦nu) bērziņš auga BW. 3199.

Avots: ME II, 460

lèņi (unter lè̦ni): auch Ramkau, (mit è ² ) Kaltenbr:, Oknist, Zvirgzdine; ein Komparativ lēņāk Pas. V, 325.

Avots: EH I, 738

lènĩba,

1): schon
Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 307).

Avots: EH I, 737

lènĩba,

1) die Sanftmut, Milde:
savā lēnībā viņš nevar pret bērniem diezgan bargs būt;

[2) (seltener) Langsamkeit, Faulheit
U.].

Avots: ME II, 460

lènîgs: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 306); l. (= lḕ̦ns) zirgs Salis. lai maize ce̦p lênîgi ² (= lè̦nãm)! Frauenb.

Avots: EH I, 737, 738

lènîgs, sanft, milde, nachsichtig (inhärierende Eigenschaft): tu lēnīgs dievs Diez. lēnīgs laiks.

Avots: ME II, 460

‡ lènīgsnējs ² Fest. n. FBR. XVII, 85, sanftmütig: l., pasmagnējs puisis Erss Muižnieki 99.

Avots: EH I, 738

lèniņãm (unter lèniņi): auch (lêni˙ņām ² ) Siuxt, (lê̦niņam ² ) Salis, Wainsel.

Avots: EH I, 737

lè˙nĩņãm (unter lèniņi): auch (lē̦˙nĩņam) Waimsel n. FBR. XIV, 83.

Avots: EH I, 738

lèninât: die Bed. 1 und 2 ME. lI, 460 müssen durch "langsam etwas betreiben (arbeiten)" ersetzt werden und die Bed. 3 durch "jemanden "langsam (sanft)" nennen".

Avots: EH I, 737

lèninât, lēņinât,

1) langsam singen:
meitas drīzi drīzināja, sievas lē̦ni lēnināja Etn. III, 162, lēņināja BW. 332;

2) langsam mahlen:
cita drīzi drīzināja, cita lēņi lēņināja (dzirnaviņas) BW. 7978;

3) besänftigen, sanft nennen:
lē̦nu mani lēnināja par visām māsiņām BW. 6638.

Avots: ME II, 460

lèniņi, lèniņãm, lè˙nĩņãm, lènîtẽm, lènĩtiņ, lē˙nĩtiņãm, auch lḕntiņãm (vgl. Etn. IV, 38), Adv., langsam, sachte, leise: ej lēnītiņ! lē˙nītiņam atver durvis! LP. IV, 92. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931.

Avots: ME II, 460

‡ lènis ² , -ņu Saikava, = lesnica 1. - Vgl. ‡ lêns.

Avots: EH I, 737

lènkt,

1): suņi sāk zaķi len̂kt ² (einkreisen)
Bauske, Dunika, Salis; Talsen, Zögenhof, (mit èn ² ) Bērzgale, Lubn. viņš len̂ca ² (spürte nach), kur tā iet Frauenb.; heimlich beobachten (mit en̂ ² ) Hasenp.: aizraujuos ... aiz eg lītēm un le̦ncu, kurp šis tâ me̦tas Janš. Bandavā I, 64. liels saviem radeniekiem tâ mani l. Līgava I, 94. - Zur Bed. vgl. auch nuolènkt und atlenkt ‡ 2.

Avots: EH I, 734

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene ² I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene ² I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

lè̦nuôt, tr., besänftigen, beruhigen, beschwichtigen: "nedusmojies", Vējakruogs lē̦nuoja Saul. saimnieks tâ paklusām lē̦nuo par gaidīšanu. Refl. lē̦nuôtiês, lēņuôtiês Spr., trödeln, langsam etwas machen.

Avots: ME II, 461

lè̦nu: auch AP.

Avots: EH I, 738

lè̦nu, = lè̦ni.

Avots: ME II, 460

lè̦nums, ‡

3) eine Stelle im Fluss, wo das Wasser langsam fliesst
Saikava.

Avots: EH I, 738

lè̦nums,

1) die Langsamkeit, Faulheit:
tu ar savu lē̦numu nevari ne˙kur uz priekšu tikt;

2) das sanfte, milde Wesen, die Sanftmut, Milde:
nuo lē̦numa lūkuo mani BW. 10182. tu ar savu lē̦numiņu nuorāj manu bargumiņu 1494.

Avots: ME II, 460, 461

‡ lè̦pas ² Alswig, eine Art Egge. Wohl zu lẽ̦pa "Pfote".

Avots: EH I, 738

‡ lèse,* die Rechnung.

Avots: EH I, 738

[lè̦varaîns PS., = lē̦ve̦rains.]

Avots: ME II, 463

lèvenis,

1): auch N.-Wohlfahrt; "aizaudzis purvs" (mit ê ) Laud., Mar.;

3): ein grosses Quantum
(mit ẽ ) Siuxt; tur zalkšu bij lẽveņiem (sehr viel) Frauenb. iebraucamā vietā zirgu vēl bija maz, - viss i. tirgū Delle Negantais nieks 225. sìena, salmu lêvenis ² (ein zusammenklebender Haufe) Orellen. cisu (= salmu) l. (= vairums) Bewern. ābuoliņš slapjā laika dēļ saaudzis viss vienā lêvenī ² Lems: aitām vilna savē̦lusies visa vienā lēvenī ebenda; dichte Hautausschläge (mit ê ² ) Orellen; eine Brandwunde (mit ê ² ) Loddiger; miesas lēvenis (ein übermässig dicker Mensch) Bewern.

Avots: EH I, 739

lè̦ve̦raîns,

1): (fig.) izlaidies plušķains, lēverains ciemats Delle Negantais nieks 26;

2): čaukst (ziemā) lē̦ve̦rainie vērši Daugava 1937, S. 203.

Avots: EH I, 739

lè̦ve̦raîns, lè̦varaîns,

1) zerlumpt, abgelumpt:
lè̦varains karuodziņa nesējiņš BW. 18571; lē̦ve̦raini lindraki Druva II, 530;

2) gelappt:
lē̦ve̦rainas jeb pirkstainas lapas Konv. ² 1689;

3) "?": šī (krūze) bāla, lē̦ve̦raina, tieva Druva I, 135.

Avots: ME II, 464

lèvere,

1): auch (mit ẽ ), Salisb.; ārpuse zarnām ir ar tauku lẽvarēm Seyershof;

2): auch (mit ẽ ) Salisb.;

5): auch (mit ẽ ) Salisb.

Avots: EH I, 739

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris ² Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. ² 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris ² Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

lèverîgi iet, intr., mit grossen Schritten gehen, dass die Kleider flattern C.

Avots: ME II, 464

lèveris (unter lèvere),

1): auch (mit ẽ ) Lems.;

3): auch Memelshof;

4): lẽveŗi Dunika die Leber von Fischen, namentlich Dorschen.

Avots: EH I, 739

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464

nùoblèdît, nùoblèžuôt Duomas I, 356, tr., spitzbübisch etw. erlangen, unterschlagen, veruntreuen: naudu. mēs tev kaut kuo būtu nuoblēdījuši? Blaum. Subst. nùoblèdĩjums, das Veruntreute, Unterschlagene, die Veruntreuung, Unterschlagung; nùoblêdîšana, das Veruntreuen, Unterschlagen; nùoblèdîtãjs, wer spitzbübisch von jemand etw. erlangt, veruntreut.

Avots: ME II, 763

nùoblèņuôt, tr., vertändeln: laiku, naudu. Refl. - tiês, sich mit Tand, Unsinn abgeben.

Avots: ME II, 763

nùoblèžuôt, s. nùoblèdît.

Avots: ME II, 763

‡ nùoklènderêt ² Auleja, hinkend hingehen.

Avots: EH II, 53

nùolèkt,

1): kre̦klam visas puogas nuole̦c Seyershof;

4): auch Pas. IX, 406 (aus Welonen); herab- resp. hinabfliegen
Dunika: putns nuolēce nuo kuoka; ‡

5) abnehmen
(intr.) Lng. (unter lēkt): mēness nuole̦c: ‡

6) sterben:
gan gŗūti tiem, kam tē̦vs un māte nuole̦c ("mit Tode abgehen") Stender Deutsch.-lett. Wrtb. (unter "Tod" ). nuolēkt nuo šejienes, die Welt räumen ebenda (unter "räumen" ). Subst. nùole̦kums Lng., das Abnehmen, der Niedergang.

Avots: EH II, 62

nùolèkt [li. nulė˜kti], nùolekt,

1) intr., ab -, hinab -, herabspringen:
ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379. kakls nuolēcis od. nuolūzis JK. VI, 43;

2) tr., im Springen übertreffen:
es visus jūs nuolekšu;

3) zu Schanden reiten:
atruon visus (zirgus) slapjus nuolē̦ktus LP. VII. 425;

[4) wegfliegen, hinfliegen:
jis... nuolēce Zb. XVIII, 418]. Refl. - tiês,

[1) sich zutragen
Manz. Lettus];

2) nach jem. geraten, ähnlich sein:
dē̦ls nuolēcies tē̦vā PS.;

3) sich leeren, geleert werden:
pudele bija jau labi nuolē̦kusēs, gan˙drīz pusē Janš.

Avots: ME II, 810

nuolèmpîgs, plump, ungeschickt Lautb.; gew. lempīgs.

Avots: ME II, 809

nùolènkt, ‡

2) Perfektivform zu lênkt 1: palīdzi tik n. kur kādu labu līgavu manam Rudītim! Janš. Līgava II, 272. pastāstīt, ka Silenieks grib precēties, ka citas tuo grib n. Precību viesulis 19.

Avots: EH II, 62

nùolènkt [li. nuleñkti "abhaspeln"] dzijas, Garn abspulen L.

Avots: ME II, 810

‡ nùolè̦nuôt,

1) besänftigen:
saimnieks bija viņu kaut kâ nuolē̦nuojis Burtnieks 1936, S. 24;

2) abschmeicheln
Prl.: suņa tiesa, kuo tuoreiz nuo dieva (sc.: suns) nuolē̦nuojis Pas. XIII, 40.

Avots: EH II, 62

nùolè̦nuôtiês, milde, sanft werden: viņa draudīgais ģīmis nuolē̦nuojas Dok. A.

Avots: ME II, 810

nùoslèpinât, [sich verstecken lassen]: viņš nuoslēpināja visus kūtruos bē̦rnus Seib., [C., Arrasch].

Avots: ME II, 852

nùoslèpt, tr., verbergen, verstecken: mantas. Refl. -tiês, sich verstecken: bē̦rni nuoslē̦pušies.

Avots: ME II, 852

nùoslè̦ptuve, der Versteck, Hinterhalt.

Avots: ME II, 852

nùoslè̦pumaînĩba,* nùoslêptĩba* B. Vēstn., nùoslē̦pumĩba* B. Vēstn., die Heimlichkeit, Geheimniskrämerei: nuoslē̦pumainības pilna pasaciņa Stari III, 245.

Avots: ME II, 852

nùoslè̦pumaîns, geheimnisvoll: krē̦slā viss tik nuoslē̦pumains A. XII, 4.

Avots: ME II, 852

nùoslè̦pumîgs, geheimnistuerisch Wid., LP. VI, 92.

Avots: ME II, 852

nùoslè̦pums, das Geheimnis: tas nav ne˙kāds nuoslē̦pums.

Avots: ME II, 852

pablèņuôtiês, ein wenig Unsinn treiben, scherzen: viņš tik tâ pablēņuojās.

Avots: ME III, 9

palècinât, s. palecinât.

Avots: ME III, 58

palèkšus, palèkšis, Adar., springend, im Sprunge: skrien pakaļ palekšis Rainis.

Avots: ME III, 58

palèkt [li. palė˜kti], palekt, intr.,

1) ein wenig springen, einen Sprung tun:
zirgs tâ sapīts, ka ne˙maz nevar palekt. zirgs skrej pale̦kdams, das Pferd läuft springend, nicht in ebenmässigem Trab; zirgs skrej pa˙le̦kdams, das Pferd läuft in freudigen Sprüngen, schnell. ne̦s luomu pa˙lē̦kdams mājās, er trägt die Beute eiligst, freudig heim LP. VI, 621. [saka meitiņa palē̦kdama BW. 34455;

2) verstreichen, vergehen:
pale̦kuši... pieci gadi Manz. Post. l, 168.] Refl. -tiês, emporspringen, in die Höhe springen, einen Sprung tun: vīrelis aiz nuobīļa palēcās stāvu LP. VII, 173. aizgāja pa˙lē̦kdamies Aps.

Avots: ME III, 58

‡ palè̦ktave ² Erlaa, = palēcekne.

Avots: EH II, 150

‡ palè̦nām, langsam, allmählich.

Avots: EH II, 150

palèninât: viņš palēnināja suoļus Jaun. Ziņas 1938, № 107.

Avots: EH II, 150

palèninât, tr., verlangsamen: gaitu.

Avots: ME III, 59

‡ palènītēm, = ‡ palè̦nām.

Avots: EH II, 150

‡ palèpis ² Sonnaxt, = palēpne 1: meitietis izgaisis - iekritis kādā palēpī.

Avots: EH II, 150

paplèst, Refl. -tiês: zeme pasaplēte Pas. IX, 544. nuo pirmās dienas, kad paplētās acis Jauns. Neskaties saulē 26.

Avots: EH XIII, 163

paplèst, paplest, tr., ein wenig breit machen: acis, muti. vīrs paplēta mēteli Purap. Refl. -tiês, sich ein wenig breit machen, sich öffnen: mute paplešas Līv.

Avots: ME III, 82

‡ pãrlèciêns, ein einmaliges Hinüberspringen: tas ir tikai viens p. Lubn. medinieks nuošāva stirnu pārlēcienā (stirnai pār grāvi le̦cuot) Saikava. egli, kas ... pārlēcienā nesasniedzama Jaun. Ziņas 1938, № 178.

Avots: EH XIII, 205

‡ pārplèncêt ² Zvirgzdine, hinüber-, hindurchgehen: p. dubļus.

Avots: EH XIII, 208

pãrplèst, ‡ Refl. -tiês, sich über etwas hin ausbreiten: tu, mitrā migla, pārplēties pār upi, ieleju Grünbergs Zvārguļi 19. liesa bij pārplē̦tusēs pa[r] kuņģi Frauenb.

Avots: EH XIII, 208

[pãrplèst, hinüberbreiten: p. palagu visai gultai pāri.]

Avots: ME III, 170

paslèpeklis, der Versteck: paslēpeklis, kuŗā paslēpās vis˙krietnākie grieķi KM.

Avots: ME III, 102

‡ paslèpiêns, ein zeitlich begrenztes Verstecken; bē̦rni, aiz staļļa paslēpienus (Versteckspielen?) spēlēt izskrējuši Jauns. Raksti IV, 274.

Avots: EH XIII, 174

‡ paslè̦pin ² (sic!) Kalupe, = pasle̦pin (?): p. krīt pie kājas.

Avots: EH XIII, 174

paslèpsne,* der Versteck Gafais, st. paslē̦ptuve.

Avots: ME III, 102

paslèpšu, paslèpšus, paslepšu [Pas. III, 413], paslepšus, Adv., versteckt, geheim, heimlich: gudrie sarunājās tuo paslepšu mežā paglabāt JK. V, 33. bet vecis paslepšus raks ārā LP. VI, 220. l ai burvim paslēpšus svārku stūri nuogriežuot JK. III, 7. paslepšāki iziet nuo mājas Saul.

Avots: ME III, 102

paslèpt, Refl. -tiês: kad nevar pasaslēpt Tdz. 53453. ‡ Subst. paslē̦pums,

1) das Versteckthaben
Wolm. u. a.;

2) "nuoslē̦pums" PlKur.

Avots: EH XIII, 174

paslèpt [li. paslė˜pti], paslept, tr., verbergen, verstecken: mantās. dē̦ls paslēpj vepri pe̦lūdē un aiziet pie drauga vaimanādams: "nuokavu cilvē̦ku, paslēpi mani!" LP. V, 357. Prātniekam bij jānuogriežas un savas acis jāpaslēpj Kaudz. Refl. -tiês, sich verbergen, sich verstecken: nuo dieva nepaslēpsies ne akmenī.

Avots: ME III, 102

paslèptne Blaum., RA., gew. paslè̦ptuve, der Versteck, Schlupfwinkel: viens tuo visu savā paslē̦ptuvē nuoklausījies LP. VII, 1144; V, 29; 281. brūtgāns atstāj sāvu pāslē̦ptuvi BW. III, l, 13.

Avots: ME III, 102

pìelèkt,

1) herzu-, hinzu-, heranspringen:
kâ murguos viņš pielēca pie mūra Poruk;

2) entstehen, entspringen, zuteil werden:
kas pielēca bāliņam, kunga zirgus baruojuot? kas pielēca māmiņai, kara vīrus auklējuot? BW. 32056. kas pielēca man rauduot, kas bēdīgi dzīvuojuot? daiet man viena diena, pazūd mans augumiņš 112.

Avots: ME III, 266

pìeslèpt, verbergen: kuo lai viens nuo uotra pieslēpjam? Purap. Refl. -tiês, sich verbergen.

Avots: ME III, 292

plèidaks ² , der Fetzen, auch ein zerfetzter Armel usw. A.-Schwanb.

Avots: ME III, 333

plèikšķenes ² , silene inflata Sm.: pleikšķenes duodamas luopiem, kad appūsts vē̦de̦rs Bers. n. Etn. I, 66.

Avots: ME III, 334

plèišķenes ² , eine Art Pflanzen Saikava, Heidenfeld.

Avots: ME III, 334

plèišķēt ² , schallen; schwatzen Heidenfeld, Saikava.

Avots: ME III, 334

plèists ² "ein (auch etwas fauler und dickschädliger) gebückter Mensch von langem Wuchs" : izaudzis kâ pleists! Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 334

plèizêt ² , unmässig viel trinken resp. saufen Druw. n. Etn. IV, 165; vgl. piepleisêt; sāk atkal pleizêt (bieži un ilgi lît) N.- Peb.

Avots: ME III, 334

I plèmperis ² "ein Vagabund" Schwanb.

Avots: ME III, 335

plèška ² Mar., ein halbwüchsiges Mädchen, welches sich erwachsen stellt; wohl zu plèst.

Avots: ME III, 341

II plèst (li. plė˜sti), plẽst Bl., plešu, plètu, s. plest.

Avots: ME III, 341

plète;

1) "eine Wiese"
Mar. n. RKr. XV, 131;

2) "die breite Stelle zwlschen zwei Inseln im See"
(?) Laitzen.

Avots: ME III, 341

puslèkšus, pus˙lèkšus, Adv., halb springend, hüpfend: iete̦k māmiņa puslēkšus iekšā BW. 14208, 1.

Avots: ME III, 429

sablèdît, tr., durch Betrug erreichen, zu etw. gelangen: sablēdīta nauda, manta. viņam pieplūda sablēdītas asaras - suņa asaras Austr.

Avots: ME III, 595

sablèžuôt, längere Zeit, gehorig faulenzen Dr.

Avots: ME III, 595

saklèncêt ² eine gewisse Zeit hindurch klencêt I 1: divi reizes saklencēju līdz mežam Gr.-Buschhof.

Avots: ME II, 650

salèkt,

2): divām aitām jau salē̦kuši (= radušies) jē̦ri Austriņš Raksti VII, 30; ‡

4) s. zirgu putās Lubn. n. FBR. XVII, 117, galoppierend das Pferd sich mit Schaum bedecken machen;
‡

5) eine gewisse (längere) Zeit springen:
kādu ce̦turtdaļstundu tâ salēcis (von sehr schneller Fahrt), viņš zirgu drusciņ pieturēja Blaum. Raksti II ⁵ (1939), S. 33; ‡

6) zusammenfliegen
Dunika: putni salē̦kuši rijā. Refl. -tiês, ‡

4) "?": kuopā tie sale̦cas par lielu tautas mantu Pēt. Av. III, 43.

Avots: EH XVI, 425

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671

‡ saplèišķêt ² Saikava, = sapļãpât 1: kuo nu šis tev atkal sapleišķēja par mani?

Avots: EH XVI, 436

saslèpt, Refl. -tiês,

1): sich vollständig verbergen:
it kâ sevī saslēpies A. Upītis Laikmetu griežos I, 239.

Avots: EH XVI, 448

saslèpt, eine gewisse Zeit hindurch od. vieles hehlen, verbergen: kuo nu saslēpsi? viss nāk gaismā! saslēpis zagtu mantu pilnu kūtsaugšu. Refl. -tiês,

1) sich verbergen
(von mehrern Subjekten): bē̦rni saslēpās pa kaktiem;

2) eine gewisse Zeit hindurch sich verbergen:
cik ilgi nu zaglis tur saslepsies?

Avots: ME III, 736, 737

sir̂dsnùoslè̦pums,* das Herzensgeheimnis A. XXI, 595.

Avots: ME III, 845

‡ slè̦ksna ² Lubn., = slēksne II.

Avots: EH II, 524

‡ slèksnis ² Saikava, = slêksne I.

Avots: EH II, 524

‡ slè̦mka Sermus, ein Schimpfname (angeblich auf einem jüdischen Familiennamen beruhend); nuopuņķuojies sle̦mkas ("?") žīds Austriņš Aizsaulē 38.

Avots: EH II, 524

slèmpe ^2, comm., ein Herumtreiber Mar. n. RKr. XV, 136: slempē kâ slempe apkārt.

Avots: ME III, 925

II slèmpêt, -ẽju Warkl. "in grossen, nassen Flocken schneien": sniegs slempē.

Avots: ME III, 925

slèmpt ² pju, -pu, gehen, schlendern Mar. n. RKr. XV, 136; schwerfällig durch Kot waten Selsau, Saikava (slèmpt ^2), Sessw.: Greizbuoms slempa atkal pa gabaliņu nuopakaļus A. v. J. 1893, S. 358. Refl. -tiês, langsam gehen. Vgl. slempêt 1.

Avots: ME III, 925

šlènderîgs ² ,

1): auch (mit en) Fehteln; man šuoreiz izgāja šlenderīgi (= "vīluos cerībās") ebenda; ‡

3) "sich herumzutreiben liebend"
(mit eñ) Rīga, Ruj.; ‡

4) "nenuoteikts" Lubn.; ‡

5) "trunken, besoffen"
Lubn.

Avots: EH II, 642

šlènderîgs ² Sunzel,

1) "ļempīgs";

2) verschwenderisch.
In der Bed. 1 aus d. schlenderig.

Avots: ME IV, 59

slè̦ns ² (Kr.) (li. slėnas "niedrig gelegen") lauks, ein niedrig gelegenes, nasses Feld Nerft n. U., Memelshof. Zu slêne.

Avots: ME III, 928

‡ šlèpes ² Kaltenbr., = slēpes, ein kleiner Schlitten zum Balkenführen.

Avots: EH II, 642

II slèpsnes ² , ‡

2) "plānas pastalas" Druw.

Avots: EH II, 525

II slèpsnes ² Druw. n. RKr. XVII, 78, ein alter, von vielem Fahren vetdorbener Schlitten.

Avots: ME III, 930

slèpt: prs. slepju auch Alswig. ‡ Subst. slè̦pājs, = slèpējs: mana kauna slē̦pajiņas BW. 14363, 7 var.

Avots: EH II, 525

slèpt (li. slė˜pti "verbergen"), slèpju od. slepju (Mar. n. RKr. XVII, 120, Lis., Golg., Adl.), slèpu,

1) tr., verbergen, verheimlichen, hehlen
U.: slēp, māmiņa, manu kaunu! BW. 14369, 7. grib tas tavu guodu slēpt 12416. slepjam, slepjam brālīša pē̦das! 27735 var. slēp slē̦pdams, tak reiz gaismā nāks! Birk. Sakāmv. 98;

2) intr., heimlich, im Verborgenen gehen:
kur tad tu slēpsi? vai uz kaimiņiem? Mar. Refl. -tiês, sich verstecken, verbergen: slēpies (Var.: slepies), māsiņa, dzīparu klētī! BW. 16836, 1. slēpties vairs nelīdz LP. VII, 482. - Subst. slèpšana, das Verbergen, Verheimlichen, Hehlen; slèpšanâs, das Sichverbergen; slè̦pums,

1) das einmalige Verbergen, Hehlen;

2) das Geheimnis:
drīz svē̦tais slē̦pums rādīsies Vēr. I, 744; slèpẽjs, wer verbirgt, verheimlicht, ein Hehler; slèpẽjiês, wer sich verbirgt. Zu sle̦pe̦ns und slapstît; dies slep- vielleicht aus slet- (in li. slatyti "sich ducken vor") und klep- (in gr. χλέπτειν "stehlen" u. a.) kontaminiert.

Avots: ME III, 930

slèptne,* das Versteck, der Schlupfwinkel : kaķi dienu uzturas savās slēptnēs Konv. ^l 783. has tikai iz druošas slēptnes me̦t savus šautrus MWM. v. J. 1896, S. 737.

Avots: ME III, 930

slèsne ² : ein niedrig gelegener Ort (mit ẽ ) Warkl.

Avots: EH II, 525

slèsne ^2, eine einschiessende Stelle im Morast; "ein im Sumpf ausgetretener Pfad" Domopol; "eine schmale Wiese" Warkl.

Avots: ME III, 930

‡ stiklèris ² Warkl., der Glaser: viņš lika stikleram nuogriêzt stiklu Jauns. B. gr. ³ II, 82.

Avots: EH II, 578

‡ suklènderis ² Saikava "ein wertloser Mensch od. eine solche Sache".

Avots: EH II, 601

uzblèdît mit Betrug aufdrängen: čigāns viņam uzblēdījā klibu zirgu.

Avots: ME IV, 318

uzlèkt,

3): zum Vorschein kommen (von Tränen):
ne asara neuzlēca BW. 4118, 1 var. Refl. -tiês, ‡

2) = uzlèkt 1: tas veikli uzle̦cas nuo sava sēdekļa Janš. Līgava II, 391. ‡ Subst. uzlèkšana, das Aufgehen (der Sonne):
aizgāju līdz Kandavu ar saulītes uz lēkšanu BW. 13268. ‡ Subst. uzlè̦kums, der Aufgang (der Sonne): nere̦dz saules uzlē̦kumu BW. 14456.

Avots: EH II, 727

uzlèkt (li. užlė˜kti "hinauffliegen"), uzlekt,

1) (hin)aufspringen:
aši uzlēkt kājās Ar. uzlēkt uz laktas (laktā). kumeļam uzlē̦kdams BW. 13250, 34;

2) hinauffliegen
Dunika;

3) aufgehen (von der Sonne, vom Mond):
Sprw. ilgi gulē̦dams neredzēsi sauli uzle̦cam RKr. VI, 713. naktī mēnesis... uzle̦c A. XI, 152;

4) (springend; hüpfend) eine Zeitlang tanzen:
uzlēkt (uzlekt Salis, Siuxt) polku Segewold. Refl. -tiês, zustossen: kas viņam par nelaimi uzlē̦kusies? ne vairs ē̦d, ne runā! KatrE.

Avots: ME IV, 352

uzplène ² Meiran, = uzplēve.

Avots: ME IV, 366

II uzplèst,

1) auf, über etw. ausbreiten:
uzplēst lakatu uz ple̦ciem Fehteln, Kalz., Odensee. uzplēst plēteni uz ragavām Ramkau;

2) ausbreitend öffnen:
uzplēst lietussargu. Refl. -tiês, sich über, auf etw. ausbreiten, seine Kleider über etw. ausbreiten Spr.

Avots: ME IV, 366

uzplève ² Kalzenau, Meiran, ein ganz dünnes Häutchen: izvārītam ēdienam atdziestuot virsū nuostājas plēve, kuo sauc par uzplēvi Hofzumberge, Stockm. sakņu (gemeint sind die Zahnwurzeln) uzplēve MWM. X, 894.

Avots: ME IV, 366

uzslèpt, hinaufbergen: u. kuo uz klētsaugšas Salis. Refl. -tiês, sich hinaufbergen: u. uz klētsaugšas.

Avots: ME IV, 380

‡ zir̂gklè̦vs ² Oknist, der Pferdestall.

Avots: EH II, 808

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizkleņģêt Bers., àizklèņģuôt ² Golg., Saikava = àizdaũzîtiês.

Avots: EH I, 31

akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].

Avots: ME I, 62

ale, Interjektion:

1) ale manu muļķa prātu! Ltd. 1284 [vgl. ali].

2) Nach Etn. bedeutet a˙le in Rutzaüraug", sieh doch!
alè, alè, kuceniņ, meitu zaglis kaņepēs BW. 13497.

Avots: ME I, 66

aplakstît [li. aplakstýti], aplakstuôt (zu lèkt), tr., umspringen, Cour machen: pagasta ve̦cākā cienmāti MWM. II, 398.

Avots: ME I, 99

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. apkārt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. māsa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pamācīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102

‡ atplest Dunika, Kal., Rutzau u. a., = atplèst: a. muti. a. spārnus vaļā. Refl. -tiês, sich ausbreiten, sich weit öffnen Dunika, Kal. u. a.: nuo brīnumiem viņam mute atpletās pa˙visam plata.

Avots: EH I, 159

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem ² Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem ² Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka ² Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

‡ àulẽ̦kãm AP., àulè̦kām ² Erlaa n. FBR. XI, 21, aulē̦kām BW. 29119, 2, = aule̦kām.

Avots: EH I, 187

auslecīte, Corydallis solida RKr. III, 70 (Stockm.). Cf. aûgstlècīte [und auslecēm].

Avots: ME I, 227

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 ² .]

Avots: ME I, 295

‡ blêdene ² Strasden, = blède.

Avots: EH I, 228