līt
lît (li. lýti), lîstu od. auch liju Kaul., liju, intr.,
1) sich ergiessen, strömen:
asaras, sviedri, ūdens līst. līst krē̦sla Skalbe. vārdi saldi lija iz mutes Rainis;
2) regnen:
līst[i] līdams, lietutiņ! BW. 8667 (Var.: lij līdams, lietus gaiss! 23317.) līstuoša diena, ein regnerischer Tag BW. 20746. Refl. -tiês, sich ergiessen, strömen: mirgu vizuļi kâ dzirkstu lietus līstas MWM. VI, 402. asaras lijās aumaļām par viņas vaigiem Latv. [Nebst liêt, laistît, apr. praliten od. pralieiton "vergossen", islīuns "ausgegossen" zu slav. liti "giessen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 710 und Trautmann Wrtb. 156.]
Avots: ME II, 491
1) sich ergiessen, strömen:
asaras, sviedri, ūdens līst. līst krē̦sla Skalbe. vārdi saldi lija iz mutes Rainis;
2) regnen:
līst[i] līdams, lietutiņ! BW. 8667 (Var.: lij līdams, lietus gaiss! 23317.) līstuoša diena, ein regnerischer Tag BW. 20746. Refl. -tiês, sich ergiessen, strömen: mirgu vizuļi kâ dzirkstu lietus līstas MWM. VI, 402. asaras lijās aumaļām par viņas vaigiem Latv. [Nebst liêt, laistît, apr. praliten od. pralieiton "vergossen", islīuns "ausgegossen" zu slav. liti "giessen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 710 und Trautmann Wrtb. 156.]
Avots: ME II, 491