labĩba, eig. das Gute, die Güte, in welcher Bedeutung es von Manz. Luk. 3, 1 gebraucht ist (izsalkušus piepilda ar labību = ar labumiem); aber schon bei Manz. labība, das Getreide, Korn, māza labība, Afterkorn.

Avots: ME II, 396

labĩba (li. labyba Dauk. Darbai 17 u. a.; aus dem Le.?): izaugs laba labībiņa BW. 25920. lai aug tīra labībiņa 29554. atņēmis labībām visus graudus Pas. XIII, 42. mazā l. - auch Salis.

Avots: EH I, 710