lar̂kšķis, larkšis,

1) [auch: lorkšis U.], der Schwätzer;

2) das Geschwätz, Geplärr:
puisis ar dūkām rāva vaļā tādu larkšķi, ka... Seib. tas ne˙maz nemitējās šim ar saviem larkšiem uzbāzties MWM. II, 417. Vgl. lerkšķis.

Avots: ME II, 423

lar̂kšķis,

2): nuo pils nācis tāds truoksnis un l. (Geplärr?),
ka zeme drebējusi Pas. III, 156.

Avots: EH I, 721