Paplašinātā meklēšana

sluocîtiês Warkl. (mit "uô" ), Fest., -kuôs, -cĩjuôs, = slaicîtiês; "sich wiederholt biegen (luocīties) Nötk.; "lässig arbeiten, faulenzen" Gold., Grünwald. Aus luocīties + slaicīties? In Betracht kommt allenfalls auch li. slánkioti "umherschleichen".

Avots: ME III, 943

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

[nùo˙maksams Dond., = nuo˙luokāms (s. nùoluocît 4).]

Avots: ME II, 815

palùocît,

1) tr., etwas biegen, nicken:
nevaru vairs pirkstus paluocīt. cik vējiņš paluocīja (bē̦rza galuotni), tik es gauži nuoraudāju BW. 9318. viņš paluocīja galvu. nevaid vaļas man pūriņa paluocīt, ich habe keine Zeit, mich mit der Aussteuer ein wenig zu beschäftigen Bl. 1007;

[2) eine fremde Aussprache haben
U. (unter luocît)]. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich verbeugen: sulainis paluocījās un aizgāja Dok. A.

Avots: ME III, 64

ruôzît Mar., A.-Schwanb., "staipît, luocît" Druw.: tavas dzīslas nestaipītas, tavi kauli neruozīti (Var.: nelauzīti) BW. 27796, 7 var. manīja staipīšanu un ruozīšanu kauluos V. un J. laika gr. 1831. Refl. -tiês, -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuôs,

1) ruôzīties (li. rážytis "sich recken")
Adsel, Mar., Lis., Kr., sich dehnen, strecken St., Bergm., Biel. n. U., Wessen, sich rekeln (Golg., Stomersee), gähnen Schwanb.: kuo tu ruozies: vai neiesi strādāt! Mar. n. RKr. XV, 133. viņš piece̦ldamies un ruozīdamies teica Stari II, 192, ļaudis iznāk tâ ruozīdamies vien nuo kukņas A. XX, 7;

2) sich krümmen, sich werfen (von Brettern Lennew., mit
"uô");

3) Gliederbrechen haben
St., Bergm., Biel. n. U. Nebst riêztiês zu li. įsiréžti "натужиться", ae. ranc "sich brüstend", mnd. rank "lang und schmal", an. rank "schlank, aufrecht", vgl. Zupitza Germ. Gutt. 198. In der Bed. 3 zur Wurzel von ruôza "Streifen, Schlucht" ?

Avots: ME III, 586, 587

II sataurêt Zaļmuiža, = saluocît, saburzît. Refl. -tiês, = saliekties: dēļi sataurējušies Warkl.; miza, lapas sataurējas Golg.

Avots: ME III, 761

savīstît U., (mundartl. mit eingeschobenem k) savīkstît, tr.,

1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;

2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;

3) = samîcît, salùocît, saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;

4) = atluocît: savistît ² bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.

Avots: ME III, 790