mākoņa

mãkuôņa, [màkuoņa Neuenb., mâkuoņa 2 Nigr., Dunika, Līn., Rutzau], mãkuônis PS., mâkuonis 2 Kand., [Ruj., Iwanden, Dond., Selg., mãkuõnis C., mãkuonis Salis, Jürg., Gr. - Essern, màkuonis Arrasch, Wolmarshof, màkuonis 2 Kl.],

1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;

[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa 2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).

Avots: ME II, 580


mākoņa

mãkuôņa: auch Frauenb., (mit â 2 ) Iw., Kal., OB., Schnehpeln: mãkuoņa vakarā uz liêtu C.

Avots: EH I, 790