mañtĩba,

1) die Habe, Habseligkeit:
man naudiņa, man mantība BW. 5107. es iekrāvu savu mantību MWM. VI, 254;

2) das Erbe
U.

Avots: ME II, 562

mañtĩba,

2): auch Und. PS. 2, _22.

Avots: EH I, 782