sirdspārmetumi
sir̂dspãrme̦tumi, Gewissensbisse: uznāca atkal žē̦lums un sirdspārme̦tumi par viņas citkārtējuo ļaunuo nuoduomu Janš. Dzimtene V, 440.
Avots: ME III, 845
Avots: ME III, 845
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'me̦tumi' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'me̦tumi' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (9)
atrīdīt
izmetums
izme̦tums, gew. Plur., das Exkrement: izē̦d visu me̦du un bļuodu pilda ar saviem izme̦tumiem LP. VI, 73. luopu izme̦tumi A. XX, 262.
Avots: ME I, 771
Avots: ME I, 771
meklēt
meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,
1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;
2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;
3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]
Avots: ME II, 594
1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;
2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;
3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]
Avots: ME II, 594
metums
me̦tums,
2): "mūsu dambi sauc par me̦tumu, tāpēc ka tam ir aizme̦sts priekšā" AP. m. ir tāds, kur ūdens jau agrāk ir sakrājies; tad aiztaisa cieti, aizdambē un ūdeni satur. linus mē̦rc mārkuos, me̦tumuos un dambjuos ebenda;
3): kad me̦tums (= me̦ti) ievē̦rts, tad liek šķietā Frauenb: šās reizes me̦tums ("aude̦kls") nav labi izdevies Warkl.;
4): me̦tumi ("adījuma pirmā kārta") bij katriem cimdiem savādāki Siuxt.
Avots: EH I, 804
2): "mūsu dambi sauc par me̦tumu, tāpēc ka tam ir aizme̦sts priekšā" AP. m. ir tāds, kur ūdens jau agrāk ir sakrājies; tad aiztaisa cieti, aizdambē un ūdeni satur. linus mē̦rc mārkuos, me̦tumuos un dambjuos ebenda;
3): kad me̦tums (= me̦ti) ievē̦rts, tad liek šķietā Frauenb: šās reizes me̦tums ("aude̦kls") nav labi izdevies Warkl.;
4): me̦tumi ("adījuma pirmā kārta") bij katriem cimdiem savādāki Siuxt.
Avots: EH I, 804
metums
me̦tums,
1) das Geworfene, das Geworfenhaben, der Wurf:
metu laipu me̦tuma (Var.: me̦tamuo) BW. 18761;
2) ein Damm:
aiztaisi grāvī me̦tumu, lai ūdens plūst pa pļavu! Mar. n. RKr. XV, 126;
3) der Plur. me̦tumi = me̦ti, das Grundgewebe, die Kette Tals. A. X, 2, 440;
4) die ersten Maschenreihen eines Strumpfes:
izšķīra ļipiņu me̦tumu, ritentiņu m., greztuo m. jeb šķībumu, pusīšu m. (pusītes), spēdelīšu m., skuju spēdelīšu m., spundaiņuo m. RKr. XVII, 32.
Avots: ME II, 608
1) das Geworfene, das Geworfenhaben, der Wurf:
metu laipu me̦tuma (Var.: me̦tamuo) BW. 18761;
2) ein Damm:
aiztaisi grāvī me̦tumu, lai ūdens plūst pa pļavu! Mar. n. RKr. XV, 126;
3) der Plur. me̦tumi = me̦ti, das Grundgewebe, die Kette Tals. A. X, 2, 440;
4) die ersten Maschenreihen eines Strumpfes:
izšķīra ļipiņu me̦tumu, ritentiņu m., greztuo m. jeb šķībumu, pusīšu m. (pusītes), spēdelīšu m., skuju spēdelīšu m., spundaiņuo m. RKr. XVII, 32.
Avots: ME II, 608
nedibināts
pārmest
pãrmest, tr.,
1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;
2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;
3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,
1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;
2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;
3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;
4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.
Avots: ME III, 166
1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;
2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;
3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,
1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;
2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;
3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;
4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.
Avots: ME III, 166
pašpārmetums
pašpãrme̦tums, der Selbstvorwurf: aizbēgt nuo niknajiem pašpārme̦tumiem A. XII, 888.
Avots: ME III, 116
Avots: ME III, 116
šalcin
šalcin, Adv. zur Verstärkung von šalkt: egles šalcin šalc Latv, pārme̦tumi šalcin šalca Saul. R. I, 222.
Avots: ME IV, 2
Avots: ME IV, 2