mienuôt U., streiten; [mienuô(iês) "dievuoties" Fest.]; viņš mienuoja nuost, er leugnete es ab Ruj. n. U. - Refl. - tiês, streiten disputieren U.: [(es e̦smu) ir rējies, bāries, mienuojies Diez.] saimniece sākuse miênuôtiês (C.) un dievuoties Upīte Medn. laiki [N. - Peb.]. tu te man vēl liegsies un mienuosies? Vīt. kuo tu mienuojies virsū? was lässt du nicht ab, mir entgegen zu reden? U.

Avots: ME II, 653

mienuôt: "Vīt." ME. II, 653 zu ersetzen durch "P. W. šis ar mani tiesāties? 19". Zur Bed. vgl. auch apmienuôt ‡ 4.

Avots: EH I, 825