mur̂muļuôt, [mùrmulêt, -ẽju [Fest.], Spr., intr., murmeln, undeutlich sprechen, rieseln, sprudeln: kuo viņš tur murmuļuo, vārīdamies? kâ katls? Selb. pa caurumu nāk ūdens murmuļuosdams laukā Lös. n. Etn. IV, 147. asinis skrēja murmulē̦damas Selsau.

Avots: ME II, 671

mur̂muļuôt (li. murmuliúoti Arch. Phil. III, 51): Unsinn schwatzen, unnötig und ohne Zusammenhang sprechen; rieseln (mit ur̂ ² ) Frauenb.; "murmināt" (mùrmuļāt ² ) Zvirgzdine: m. pret ve̦cāku cilvē̦ku.

Avots: EH I, 835