mērga

[I mḕ̦rga 2 Lettg. (li. mergà, [apr. mergo]), mẽ̦rga Dunika, me̦rga [N. - Sessau n. U., hier "scherzweise"; BW. 13557, 1], Demin. auch mer̂ģele 2 [Līn.], mērģele Janš., das Mädchen (meist [so z. B. in Dunika] verächtlich; [in Domopol und Warkl. von einem mannbaren Mädchen]): viņa meita nee̦suot ne+kāda me̦rga Grünh. lūkuo, lūkuo, tautu dē̦ls, kamē̦r maza merģelīte! BW. 1933; s. auch marga

III und mārga

I. [Zu kymr. merch "Tochter",
s. Wiedemann BB. XXVII, 209, Walde Wrtb. 2 466.]

Avots: ME II, 618, 619


mērga

I mḕ̦rga 2 : auch Warkl. n. FBR. XI, 120, Pilda, Pas. XI, 172: mē̦rgas dzied kalniņā Tdz. 36440. jaunu mē̦rgu ve̦cajam brū[t]gānam 45885.

Avots: EH I, 808


mērga

II mḕ̦rga [auch Trik., Jürg.], der Krepierling, Schwächling, ein verhungerter Mensch Lös. n. Etn. IV, 146, [Fest.], Mat.; [auch von Tieren Sessw., Druw. - Zu mērdêt, mirt].

Avots: ME II, 619


mērga

II mḕ̦rga: auch AP., N.-Peb., (mit ê̦r 2 ) Windau; (mit ḕ̦r 2 ) KatrE. (hier nur von Tieren): puišiem sē̦rga nāburguos: trīs nuomira, ... trīs kâ mē̦rgas vazājās Tdz. 42365, 1.

Avots: EH I, 808


mērga

III mē̦rga "?": mē̦rgām tuo (= ruožu dārzu) mē̦rguoju ik vasariņas Janš. Pag. pausm. 24.

Avots: EH I, 808