I mīne U., mìne [li. mỹnė "mynimas" KSn. I, 111] AP., C., mīnis U., [mînis ² Līn.], mĩnis Trik., mìnis Smilt., mìnis ² Laud., Mar.,

1) eine Stelle, wo Lehm getreten wird:
mīksts kâ mālu mīnis Trik. zaļumu vietā tur īsts mālu mīnis MWM. VIII, 28, [mĩnis Ruj., Nigr., Bauske, mìnis Drosth., mìne N. - Peb.]. cilvē̦ks bez mērķa man liekas kâ zirgs mālu mīnē MWM. v. J. 1896, S. 640;

2) mīnis, das Getrampel:
zeme trīc... nuo zirgu mīņa Valdis. Zu mĩt.

Avots: ME II, 646

[II mīne Ohlenhof, Heidenfeld, Sessw., Lös., = mīna I.

Avots: ME II, 646

II mīne,

1): ein mit Stroh und Erde gedeckter Gemüsehaufen
(mit ì ² ) Heidenfeld; ‡

2) "bedre kaļķu plaucēšanai" Saikava.

Avots: EH I, 822

[III mīne

1) ein zum Abhauen bestimmtes Waldstück
Selsau;

2) ein ausgehauener Platz im Walde:
tur tai mīnē vēl neizve̦sta malka AP.]

Avots: ME II, 646