mîts, mîtus, s. mits; [mîtā apprecēties Warkh., Warkl., = mietuos iziet, s. miêti 3].

Avots: ME II, 649

I mîts,

1): lai iet zirgi mîtā Warkl. n. FBR. XI, 122. zirgu m. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75. taisīsim mîtu! (sagen zu einander zvei Wirte, von denen einer einen Sohn, der andere eine Tochter verheiraten will)
ebenda. loc. s. mîtâ (als Adv.) "apmaiņus" Skaista n. FBR. XV, 48; precēties mîtā Kaltenbr.; ‡

2) das Gelenk
Sonnaxt.

Avots: EH I, 823

‡ II mîts, -s Auleja, = mîtuve ("par mīti sauc; piemē̦ram, vietu, kur aude̦kta šķiemeņuos mijas dzijas.")

Avots: EH I, 823