mīts
mîts, mîtus, s. mits; [mîtā apprecēties Warkh., Warkl., = mietuos iziet, s. miêti 3].
Avots: ME II, 649
Avots: ME II, 649
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'mīts' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'mīts' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)
mīts
I mîts,
1): lai iet zirgi mîtā Warkl. n. FBR. XI, 122. zirgu m. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75. taisīsim mîtu! (sagen zu einander zvei Wirte, von denen einer einen Sohn, der andere eine Tochter verheiraten will)
ebenda. loc. s. mîtâ (als Adv.) "apmaiņus" Skaista n. FBR. XV, 48; precēties mîtā Kaltenbr.; ‡
2) das Gelenk
Sonnaxt.
Avots: EH I, 823
1): lai iet zirgi mîtā Warkl. n. FBR. XI, 122. zirgu m. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75. taisīsim mîtu! (sagen zu einander zvei Wirte, von denen einer einen Sohn, der andere eine Tochter verheiraten will)
ebenda. loc. s. mîtâ (als Adv.) "apmaiņus" Skaista n. FBR. XV, 48; precēties mîtā Kaltenbr.; ‡
2) das Gelenk
Sonnaxt.
Avots: EH I, 823
mīts
pirmīts
pìrmîts 2 , ‡
2) (als ein Substantiv!): kuopš pirmīta (seit einer kurzen Weile),
kad Janka bija turējis tē̦vu aiz ruokas Veldre Dižmuiža 162.
Avots: EH XIII, 238
2) (als ein Substantiv!): kuopš pirmīta (seit einer kurzen Weile),
kad Janka bija turējis tē̦vu aiz ruokas Veldre Dižmuiža 162.
Avots: EH XIII, 238
pirmīts
Šķirkļa skaidrojumā (10)
gailis
gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],
1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;
2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;
3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;
5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;
6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;
7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;
8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;
9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]
Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt
Avots: ME I, 584, 585
1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;
2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;
3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;
5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;
6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;
7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;
8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;
9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]
Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt
Avots: ME I, 584, 585
kājinieks
kãjiniẽks, kãjeniẽks, kãjniẽks, [kàjnieks C..], f. - niẽce,
1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;
2) der Infanterist:
kājnieku pulks;
3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;
4) der Bauer im Schachspiel.
Avots: ME II, 189
1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;
2) der Infanterist:
kājnieku pulks;
3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;
4) der Bauer im Schachspiel.
Avots: ME II, 189
klirklis
nokrijāt
‡ nùokrijât AP., siebend absondern (?): kad klājiens nuomīts, tad visus smalkuos salmus nuokrijā un grūž vārsmu kuopā.
Avots: EH II, 56
Avots: EH II, 56
pārmīt
pãrmît, tr.,
1) umtauschen, verwechseln:
es pārmija gulē̦dama savu ze̦lta gredzentiņu BW. 15375. pārmīsim māsiņām, būs abiem līgaviņas! 11542. raud kâ pārmīts bē̦rns LP. VII, 166;
2) aus Versehen vertauschen, verwechseln:
es netīšām kāzās pārmiju ce̦puri Ahs.;
3) einen Arbeiter eine Woche ablösen:
darbinieku;
4) verwandeln:
dievs pārmija juo (= viņu) par kurmu Pas. I, 405. Refl. -tiês,
1) abwechseln, sich ablösen:
kruodzinieks pārmijās ar savu sievu Aps. ruoka ruoku pārmijās pie grūtām dzirnavām; kas pārmija grūtu mūżu, ar nelieti dzīvuojuot? BW. 8173;
2) aneinander vorübergehen, begegnen:
durvīs viņš pārmijās ar kādu dāmu A. XVII, 484,
Avots: ME III, 168
1) umtauschen, verwechseln:
es pārmija gulē̦dama savu ze̦lta gredzentiņu BW. 15375. pārmīsim māsiņām, būs abiem līgaviņas! 11542. raud kâ pārmīts bē̦rns LP. VII, 166;
2) aus Versehen vertauschen, verwechseln:
es netīšām kāzās pārmiju ce̦puri Ahs.;
3) einen Arbeiter eine Woche ablösen:
darbinieku;
4) verwandeln:
dievs pārmija juo (= viņu) par kurmu Pas. I, 405. Refl. -tiês,
1) abwechseln, sich ablösen:
kruodzinieks pārmijās ar savu sievu Aps. ruoka ruoku pārmijās pie grūtām dzirnavām; kas pārmija grūtu mūżu, ar nelieti dzīvuojuot? BW. 8173;
2) aneinander vorübergehen, begegnen:
durvīs viņš pārmijās ar kādu dāmu A. XVII, 484,
Avots: ME III, 168
ramīt
ramît,
1): kapuos ramīts Latv. vēst. inst. žurn. III, 98 (aus Irve, v. J.1776); ‡
2) verwahren
Lng.
Avots: EH II, 353
1): kapuos ramīts Latv. vēst. inst. žurn. III, 98 (aus Irve, v. J.1776); ‡
2) verwahren
Lng.
Avots: EH II, 353
rāmīt
rãmît (li. rómyti) Wolm., Salisb., -ĩju, tr., kastrieren, verschneiden Manz. Lettus, U., Ronneb.: Sprw. kas rāmījis, tas lai dziedē! Mar. n. RKr. XVII, 105. ne˙viens, kam kaunums sagrūsts jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. - Subst. rãmîtãjs (li. rómytojis), der Kastrierer. Zu rãms.
Avots: ME III, 496
Avots: ME III, 496
sagānīt
sagànît, tr., beschimpfen; besudeln, beschmutzen, verunreinigen; verderben: avuotu viņi sagāna, gāzdami tur iekšā ve̦se̦liem ve̦zumiem saslauku Vēr. II, 670. viņš sagānīja . . . kunga namu II Chron. 36; 14. tie prasīja, kas viņam sagānījis acis JK. V, 1, 37. naudas vara visu sagrābuse un sagānījuse Vēr. I, 907. guods guļ samīts un sagānīts Stari III, 222. tas Dinu bij sagānījis I Mos. 34, 5. tu esi sava tē̦va gultā kāpis un tuo sagānījis 49, 4. jūs manu zemi sagānījāt Jerem. 2, 7. Refl. -tiês, sich besudeln, sich beschmutzen, sich verunreinigen: tie sagānījās ar saviem darbiem Psalm 106, 39. tev . . . nevajaga ar svešiem sagānīties: ar zaldātu kuopā nedzer, ar tatāru kuopā neēd! RA.
Avots: ME III, 625
Avots: ME III, 625
sagrūst
sagrûst, tr.,
1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;
2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,
1) sich zerstossen
U.;
2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;
3) "sich verrenken (?)"
U.
Avots: ME II, 631
1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;
2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,
1) sich zerstossen
U.;
2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;
3) "sich verrenken (?)"
U.
Avots: ME II, 631
sprauga
spraũga C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Karls., spràuga 2 Kl., Kr., Kreuzb., Prl., spraûga 2 Ruj.,
1) auch spraugs St., LKVv., eine Lücke
V., U., eine Ritze, Spalte Freiziņ; eine offene Stelie im Zaun U., Selb., der Raum zwischen zwei Häusern U., Selb., Tirs., (gew. mit einem Dach darüber) Golg., Schwanb.; der Raum zwischen zwei Stücken Waldes U.; ein Hain Gr.-Buschh. n. U. ("soll wohl heissen: lichte Stelle im Walde" U.): te ir ietaisīta tāda sprauga, ka nevar ne cilvē̦ks cauri tikt Selb. durvīs lielas spraugas Vēr. II, 524. viņi lūkuojas... dārzā, cik nu tuo atļauj . . . vārtu spraugas A. v. J. 1900, S. 408. iesita šinī mietu spraugā ce̦turtuo mietu LP. VI, 23. ielīst pa spraudziņu III, 19. pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos apaļu spraugu Seibolt. pele izlien nuo aizkrāsnes spraugas LP. VI, 261. pa kupęnu spraugām ne taciņš nav mīts A. XX, 112. starp le̦dus spraugām Asp.;
2) = lākturis, ein Lichtspanhalter: spraugā de̦g skals Schujen;
3) sprauga(s), die Klemme, Verlegenheit:
e̦smu savu varuoni īstā spraugā ievedis A. XI, 754. es pat e̦smu dažā ziņā spraugās MWM. VII, 918. zeltenīte nu bija iedzīta spraugās De̦glavs;
4) "pamaza kūts" Zaļmuiža. - Wohl nebst spruga(s), sprūdzenis und (wenn ursprüngtich: zersprengen) spraugt "grob mahlen"
zu li. sprūgti oder (n. Būga Aist. Stud. 188) sprùgti "entspringen" und vielleicht n(h)d. spriegel od. sprugel "Schnellbogen", s. Persson Beitr. 871 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 und auch Scheftetowitz BB. XXVIII, 309 und XXIX, 36.
Avots: ME III, 1011
1) auch spraugs St., LKVv., eine Lücke
V., U., eine Ritze, Spalte Freiziņ; eine offene Stelie im Zaun U., Selb., der Raum zwischen zwei Häusern U., Selb., Tirs., (gew. mit einem Dach darüber) Golg., Schwanb.; der Raum zwischen zwei Stücken Waldes U.; ein Hain Gr.-Buschh. n. U. ("soll wohl heissen: lichte Stelle im Walde" U.): te ir ietaisīta tāda sprauga, ka nevar ne cilvē̦ks cauri tikt Selb. durvīs lielas spraugas Vēr. II, 524. viņi lūkuojas... dārzā, cik nu tuo atļauj . . . vārtu spraugas A. v. J. 1900, S. 408. iesita šinī mietu spraugā ce̦turtuo mietu LP. VI, 23. ielīst pa spraudziņu III, 19. pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos apaļu spraugu Seibolt. pele izlien nuo aizkrāsnes spraugas LP. VI, 261. pa kupęnu spraugām ne taciņš nav mīts A. XX, 112. starp le̦dus spraugām Asp.;
2) = lākturis, ein Lichtspanhalter: spraugā de̦g skals Schujen;
3) sprauga(s), die Klemme, Verlegenheit:
e̦smu savu varuoni īstā spraugā ievedis A. XI, 754. es pat e̦smu dažā ziņā spraugās MWM. VII, 918. zeltenīte nu bija iedzīta spraugās De̦glavs;
4) "pamaza kūts" Zaļmuiža. - Wohl nebst spruga(s), sprūdzenis und (wenn ursprüngtich: zersprengen) spraugt "grob mahlen"
zu li. sprūgti oder (n. Būga Aist. Stud. 188) sprùgti "entspringen" und vielleicht n(h)d. spriegel od. sprugel "Schnellbogen", s. Persson Beitr. 871 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 und auch Scheftetowitz BB. XXVIII, 309 und XXIX, 36.
Avots: ME III, 1011