I mûdît, -u, -ĩju, tr.,

[1) "skubinât" Jürg.];

2) stecken, werfen:
mūdi malku krāsnī! Mar. n. RKr. XV, 127. Refl. -tiês [Jürg.], sich strecken, sich ziehen, sich schleppen, sich mit Mühe begeben, sich quälen Etn. III, 167; IV, 147; [RKr. XVII, 69]: guovis mūdās uz mājām Bers. rīt agri nuo rīta mūdīsimies atkal uz kapsē̦tas silu uogās Tirsm. viņš mūdījās atkal uz priekšu Saul. [dubļuos kājām mūdīties Austiņš Naidnieki 30.] šuo smaguo dzīves krustu nuolieku, lai viņu ne̦s, kam tīk, lai mūdās, möge er sich quäln Austr. Zu mūtiês.

Avots: ME II, 677

I mûdît, ‡

3) "muocīt, stīvôt" Saikava: kur nu mûdīsi zirgu pa duknējumu? Refl. -tiês: pamazām uz priekšu mūduoties P. W. Šis ar mani tiesāties? 1. kas nu pa tik traku ceļu mûdīsies tādu gaisa gabalu? AP. caurām naktīm m. ar darbiem ebenda. iestidzis, viņš mûdījās (muocījās) laukā Heidenfeld.

Avots: EH I, 838

II mūdît, -u, -ĩju, =,ūdina6t, schwemmen: puisis, liels pe̦ldē̦tājs, mūdījis zirgus un pats arī peldējies līdz LP. VII, 522.

Avots: ME II, 677

II mūdît,

1): auch (mit û ) Oknist; ‡

2) "palaist vaļā uz leju" (hierher?) Alswig (vgl, auch pamūdît); ‡

3) ertränken
(mit û ) Lubn., Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) baden
(mit û ) Oknist, Sussei;

2) untertauchen,
(mit û ) Warkl.

Avots: EH I, 838