I mûdît,
-u, -ĩju, tr.,
[1) "skubinât" Jürg.];
2) stecken, werfen: mūdi malku krāsnī! Mar. n. RKr. XV, 127. Refl.
-tiês [Jürg.],
sich strecken, sich ziehen, sich schleppen, sich mit Mühe begeben, sich quälen Etn. III, 167; IV, 147; [RKr. XVII, 69]:
guovis mūdās uz mājām Bers.
rīt agri nuo rīta mūdīsimies atkal uz kapsē̦tas silu uogās Tirsm.
viņš mūdījās atkal uz priekšu Saul.
[dubļuos kājām mūdīties Austiņš Naidnieki 30.]
šuo smaguo dzīves krustu nuolieku, lai viņu ne̦s, kam tīk, lai mūdās, möge er sich quäln Austr.
Zu mūtiês.Avots: ME II,
677