nobungāt
nùobuñgât, nùobuñguôt, tr., intr.,
1) abtrommeln, abpauken, bei der Auktion zuschlagen:
viņš sita vēl reiz pa mucas dibe̦nu un sacīja: tas ir beigts un nuobungāts Kaudz. M.;
2) töten:
būsi laikam kādu uz ielas nuobungājis A. XVI, 487.
Avots: ME II, 766
1) abtrommeln, abpauken, bei der Auktion zuschlagen:
viņš sita vēl reiz pa mucas dibe̦nu un sacīja: tas ir beigts un nuobungāts Kaudz. M.;
2) töten:
būsi laikam kādu uz ielas nuobungājis A. XVI, 487.
Avots: ME II, 766