nùobuñgât, nùobuñguôt, tr., intr.,

1) abtrommeln, abpauken, bei der Auktion zuschlagen:
viņš sita vēl reiz pa mucas dibe̦nu un sacīja: tas ir beigts un nuobungāts Kaudz. M.;

2) töten:
būsi laikam kādu uz ielas nuobungājis A. XVI, 487.

Avots: ME II, 766

nùobuñgât, ‡

3) mit dem Waschbleuel schlagen
(perfektiv) Seyershof: n. drēbes. pakulu dvielis ir smuks, kad viņš ir nuokults, nuobungāts.

Avots: EH II, 35