noķemmēt

nùoķem̃mêt, tr.,

1) abkämmen:
nuoķemmēju sev galviņu BW. 14088, 2;

2) aufessen:
šie nuoķemmē visu MWM. X, 592. [zirgi visas auzas smuki nuoķemmēja U. (unter ķemmēt).]

Avots: ME II, 805