nùobur̃t [li. nubùrti], tr.,

1) verzaubern;
nuoburt paŗ durch Zauberei in etw. verwandeln: burvene puiku nuobuŗ par suni (vgl. LP. VII, 26);

2) durch Zauberei vertreiben:
drudzi. Subst. nuobũrẽjs,

1) wer verzaubert:
nuobūrējs acumirklī pārlauzis kājas stilbu LP. I, 181;

2) wer wegzaubert, durch Zauberei vertreibt:
drudža nuobūrējs Lp. VII, 1250. Subst. nùobur̃šana, das Verzaubern, Wegzaubern; nùobũrums, die Verzauberung: bij atbūris nuobūrumu LP. VI, 20.

Avots: ME II, 766, 767

nùobur̃t, ‡ Refl. -tiês, sich längere Zeit abmühen, mit efw. abgeben Saikava: ap mašīnu bijām nuobūrušies da pat tumsai un tâ˙pat nesalāpījām Saikava.

Avots: EH II, 35