[nùokaķêt, betrügen: viņš nuokaķēja, tâ ka nuo iešanas ne˙kas neiznāca Dond.]

Avots: ME II, 793

‡ II nùokaķêt Orellen, Vank., = nùokaķuôt: abas balkas jau nuokaķē̦tas Saikava. Refl. -tiês Saikava, eine Zeitlang "katzend" müde werden: viņš jau tâ nuokaķējies, ka vairāk nevar.

Avots: EH II, 50, 51