nùokruķêt, nùoskruķêt, tr., mit der Krücke wegstossen, verjagen: ar(s) skruķīti nuo(s)kruķēju sau māsiņu tautiņās BW. 18185.

Avots: ME II, 802

nùokruķêt,

1): n. meslus Iw.; ‡

2) "nuodarbināt" Siuxt: puiku tur vēl vairāk nuokruķēja. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine gewisse Zeit hindurch eifrig arbeiten: nuokruķējuos visu dienu pa mājām vien.

Avots: EH II, 56