nùokul˜stît, [nuôkulˆkstît ² Dunika], tr., freqn. zu nùokul˜t, wiederholt abklopfen, abschlagen, Flachs schwingen: viņš nuoguldināja nuokulstītuo sauju Vēr. II, 196. [Refl. -tiês, sich herumtreiben: diezin kur izgājušu nakti nuokulstījies; pārnāca tik šuorīt gaismā Janš. Dzimtene ² I, 66.]

Avots: ME II, 803

nùokul˜stît, Refl. -tiês: lai viņš tâ nuokulstās, kas mani aprunā, kâ manas lindraku stērbeles! Linden in Kurl.

Avots: EH II, 57