nokulstīt
nùokul̃stît, [nuôkul̂kstît 2 Dunika], tr., freqn. zu nùokul̃t, wiederholt abklopfen, abschlagen, Flachs schwingen: viņš nuoguldināja nuokulstītuo sauju Vēr. II, 196. [Refl. -tiês, sich herumtreiben: diezin kur izgājušu nakti nuokulstījies; pārnāca tik šuorīt gaismā Janš. Dzimtene 2 I, 66.]
Avots: ME II, 803
Avots: ME II, 803