nokunkstēt

nùokuñkstêt, intr., einen stöhnenden, ächzenden Laut von sich geben: "beigts ir", viņš nuokunkst Vēr. II, 528. Refl. -tiês, [stöhnend sagen]: "kas ārā tur?" nuokunkstas viņš Bārda.

Avots: ME II, 803