nùopît [li. nupìnti], tr., abflechten, flechten, winden (perfektiv): vaiņagu. Refl. -tiês,

1) für sich abflechten, flechten, winden
(perfektiv): nuopinuos vainadziņu;

2) sich abgeben, sich einlassen, Beziehungen haben:
cauru mzižu nuopinies ar ve̦lniem LP. V, 130.

Avots: ME II, 829

nùopît, Refl. -tiês, ‡

3) unversehens geflochten werden:
nuozapina man vīzīte vusu lûku nuodariņu Tdz. 45853. vaišļu ķēvei bij nuopinusies Māŗas pīne Siuxt.

Avots: EH II, 74