I nuorieta Dobl., [nuorietne], nuorietnis Kokn., nuorietis Wolm., die SonnenblumeU.: sasē̦duši bārenīši nuorietnīšu (Var.: nuorietniešu, nuorietīšu) kalniņā; nuorietņiem (Var.: nuorietiņām) ziedi bira BW. 4216. [Nach Leskien Nom. 383] zu li. riẽtenos "eine Schlingpflanze; sempervivum tectorum", riẽsti "rollen".

Avots: ME II, 840, 841

II nuoriẽta, der Sonnenuntergang: de̦g dze̦lte̦nā nuorietā gaisi Latv. [vingrā miesa paliek ruožaina, bet nuorietā vēl ruožaināka Leijerk. 1, 243.]

Avots: ME II, 841