noslaukšķēt

nùoslaũkšķêt, nùoslaũkšêt, intr.,

1) einen knallenden, knarrenden Schall von sich geben:
pievē̦rtās durvis nuoslaukš Duomas II, 1023;

[2) nùoslaukšķêt "begiessen"
Kursiten.)

Avots: ME II, 851