nùosper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse wegstossen:
apse̦gu;

2) erschlagen (von Pferden, Raubvögeln, vom Blitze):
līdz (vanadziņi) nuospēra mūs[u] māsiņu BW. 13381. kad tevi pē̦rkuons nuospe̦rtu!

3) wegstibitzen:
(čigāns nuospēra kaimiņam aunu Dond. Refl. -tiês, sich aufklären Lubn.: laiks nuosperas skaidrs].

Avots: ME II, 855

nùosper̂t,

3): nuospē̦rusi saimniecei krējumu Anekd. IV, 233.

Avots: EH II, 89