nùoziêdêt, intr.,

1) abblühen, verblühen:
visas puķes nuoziedēja BW. 32413. tu nuokalti lūkuodams, es kâ ruoze nuoziedēju BW. 10208. nuoziedējis tautu dē̦ls 13041;

2) sich mit Schimmel überziehen:
alus nuoziedējis, das Bier ist verkahmt St.; nuoziedējusi maize, altes Brot: nuoziedējusi maize sātīgāka Alm.

Avots: ME II, 891

nùoziêdêt,

1): (mit einem Objekt) atmatiņas ze̦lta ziedus nuoziedēja Janš. Dzimtene II ² , 466;

2): nuoziedējusi (= sacietējusi) maize Zögenhof; ‡

3) "?" : kaļķi nuoziedējuši BielU.; ‡

4) müde werden
Stenden: viņš jau nuoziedējis.

Avots: EH II, 109