Paplašinātā meklēšana

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50

àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.

Avots: ME I, 51

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

atsper̂t,

1) auch - auf-, losstossen überhaupt:
alus pudeli atspēris vaļā Siuxt.

Avots: EH I, 169

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

atsper̂tene,

1): Līžukam tā a. (gemeint ist das weibliche Schamglied)
stingrāka Anekd. IV, 234;

3) "?": (mājiņas) ārpuse tāda brūna kâ žāvê̦ta vepŗa a. Fr. Mekons Mella grāmata II, 11.

Avots: EH I, 169

atsper̂tene, atsper̂tne,

1) die Feder,Springfeder;

2) ein Ort, wogegen man die Beine stemmen kann
Sessw.;

3) dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203. uz atspertnēm stādīt, auf die Hinterbeine stellen
Grünh.

Kļūdu labojums:
piemērs ''dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. = Das Beispiel '' dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 195

‡ atsper̂tenis,

1) "?": ar muti brauc, bet darbuos tads a. vien ir AP. nuo tāda atsperteņa ne˙kuo vairāk nevar gaidīt ebenda;

2) der Fuss eines Schafes (scherzweise?)
AP.

Avots: EH I, 169

ìesper̂t,

1) einen Hieb versetzen:
sper viņam ribās od. pa ribām; besonders vom Ausschlagen des Pferdes:

2) einschlagen (vom Blitz):
zibe̦ns iespēris ē̦kā;

3) dazwischenwerfen, hineinfügen:
es arī iesperšu kādu vārdu pulkā Alm.;

4) iespert čarku, glāzi, einen hinter die Binde giessen;

5) iespert kāju, seinen Fuss irgendwohin setzen:
tik es kāju neiespēru dziļā dubļu avuotā BW. 15477. [Refl. - tiês: kāja iespērās rāvā, beim Schreitengeriet der Fuss unversehens in eine sumpfige, eisenhaltige Stelle.]

Avots: ME II, 69

izsper̂t, ‡ Refl. -tiês, "gewaltig schnell herausspringen" Jürg.: izspērās (ar truoksni) pa durīm ārā.

Avots: EH I, 482

izsper̂t, tr.,

1) ausschlagen, mit dem Fusse schlagend ausgiessen:
Sprw. pati guovs pienu deva, pati izspēra;

2) herausnehmen, herausstehlen:
zaglis izspēra puisim naudas maku nuo kabatas Ahs.

Avots: ME I, 802

nùosper̂t,

3): nuospē̦rusi saimniecei krējumu Anekd. IV, 233.

Avots: EH II, 89

nùosper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse wegstossen:
apse̦gu;

2) erschlagen (von Pferden, Raubvögeln, vom Blitze):
līdz (vanadziņi) nuospēra mūs[u] māsiņu BW. 13381. kad tevi pē̦rkuons nuospe̦rtu!

3) wegstibitzen:
(čigāns nuospēra kaimiņam aunu Dond. Refl. -tiês, sich aufklären Lubn.: laiks nuosperas skaidrs].

Avots: ME II, 855

pãrsper̂t, ‡

2) mit dem Fuss ausschlagend entzweischlagen:
(ķēve) pašam pārspē̦ruse kāju Janš. Bandavā II, 426.

Avots: EH XIII, 211

pãrsper̂t, tr., überschreiten, den Fuss über etwas setzen: tā vaicāja, kāju pārspē̦ruse Vēr. II, 655.

Avots: ME III, 177

pasper̂t, tr.,

1) ein wenig ausschlagen, mit dem Fusse stossen:
vai tā ir ar kāju paspeŗama? Vēr. II, 979;

2) suoļus, kāju paspert, einige Schritte tun:
viņa paspēra dažus suoļus uz priekšu Lapsk. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233.

Avots: ME III, 105

pìesper̂t kāju od. ar kāju (pie zemes), mit dem Fusse stampfen: Sprw. tas jau dzīvuo kāju pie˙spēris Ronneb., Smilt., Trik. dzīvuoj[u] dievu pielūgdama, zemē kāju piespe̦rdama (Var.: kājām zemi paspe̦rdama) BW. 8476. ne dziedāt nedziedāju, ja ar kāju nepiespēru (Var.: ja ar kāju nepieminu; ja kājiņu nepiesitu) 92,1. kad tē̦vs piespeŗ kāju pie zemes, tad bē̦rni paliek tūlīt klusu Ahs. n. RKr. XVII, 45. viņš dusmīgs piespēra kāju pie zemes Jaun. mežk. 266. Refl. -tiês, herantreten, sich nähern: Ķīlis bij piesperies it tuvu klāt Jaun. mežk. 101.

Avots: ME III, 294

sasper̂t, ‡

3) abschreiten, überschreiten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: tuo ar vienu suoli nevar s. Refl. -tiês,

2): reiz saspēries (eingetreten)
ļuoti auksts laiks Pas. V, 315.

Avots: EH XVI, 449

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

sper̂t,

1): s. (stossen)
kuo kaktā Sonnaxt; schnell giessen ebenda; sneŗamais Spiess, ein Knüttel od. Stock zum Schlagen; ‡

2) schnell laufen, eilen
Kaltenbr.: tas ne˙kuo nav ievē̦ruojis un spêris ² tik virsū Siuxt. Andžiņš speŗ raudzīt, kas tur ir Windau n. Latv. Saule 796. lēc, saulīt, rītā agri, sper pa luogu ustabā! BW. 4366, 2; ‡

3) (plötzlich) stark schlagen
Kaltenbr.: s. ar ragiem vē̦de̦rā; ‡

4) von sonstiger intensiver Tätigkeit:
kad spēris virsū, tad nuošāvis gan vilku Frauenb.; ‡

5) speŗamais Seyershof "pika nuo pupām un kaņepēm, kuo ē̦d mirušuo piemiņas dienā". Refl. -tiês: (buciņš) trūkas un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā Delle Negantais nieks 218. s. pretī (uzbrucējam) Auleja. tis nu gan spersies ("sasliesies") pretīmā tam knēveļam Bērzgale. (līdaka) speŗas velcei pakaļ ar vēl lielāku niknumu Jauns. Raksti V, 343. smaka par daudz spērās nāsīs Linden in Kurl. s. ("nejauši nuokrist") dubļuos zemē Seyershof. pirmuoreiz guovis ganuos dze̦nuot, apakš sliekšņa jāpaliek nītis, - tad labāk audeklis speŗas ("?") Lttic. 1572. Subst. spêrējs od. spê̦rãjs, wer mit dem Fuss ausschlägt: ar kāju spē̦rājiņa (Var.: spērējiņa) BW. 18668.

Avots: EH II, 548

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

‡ sper̂tele Linden in Kurl., = spe̦rtaļa 1: pūrā tik trīs guovis un viena s. ("?") J. Miesnieks Bērzupju ģim. portrets 43.

Avots: EH II, 548

‡ sper̂telis ² AP., N.-Peb., Ramkau "kas speŗ".

Avots: EH II, 548

sper̂tenis, ‡

2) "sirsenis" Lubn.: sperteņi speŗuot.

Avots: EH II, 548

sper̂tenis, ein unverträglicher, zänkischer, rauflustiger ("plēsīgs") Mensch Planhof.

Avots: ME III, 990

sper̂tiņš Fest., das einmalige Sichzusammennehmen, ein (letzter) Ruck: vēl viens spertiņš, un darbs būs galā Fest.; der (Zwei)-kampf Fest.

Avots: ME III, 990

uzsper̂t, ‡

3) auftretend emportreiben:
skrējis uzspe̦rdams mazus uzkalniņus (wo er laufend auftrat, bildeten sich kleine Hügel) Pas. XIV, 28; ‡

4) "?": gaŗas zeķes vien adīju, kunga dē̦la gaidīdama; ve̦lns uzspēra (Var.: atgrūda) arājiņu, tupelīšu nesējiņu BW. 7273. Refl. -tiês,

1): (cilvē̦kam krītuot) smiltis gaisā uzspērās Jauns. Raksti IV, 108.

Avots: EH II, 734

uzsper̂t,

1) in die Luft sprengen
U.: kuģi uzsperuot gaisā A. XX, 157. saslējās nuo sēdekļiem kājās it kâ uzspe̦rti Mērn. 1. 68;

2) u. kãju, seinen Fuss setzen auf, auftreten:
svārku galam uzspert kāju Libek Pūķis 10. kāju uz tuo uzspe̦rdama Janš. Mežv. ļ. II, 142. Refl. -tiês,

1) emporschnellen
(intr.): u. stāvus Jürg. uzspērās nuo krē̦sla A. XXI, 700;

2) hastig und energisch hinaufeilen:
u. kalnā Dunika.

Avots: ME IV, 381

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

saspãrdît, tr., freqn. zu sasper̂t, (mehrfach) mit den Füssen ausschlagend zerschlagen; mit den Hufen übel zurichten (von Pferden) U.; zerhauen, zerscheitern U.; einschlagend zerstören (vom Blitz); kājām krē̦slu saspārdīju VL. te̦cē̦dama saspārdīju sapraulēj[u]šu bē̦rza ce̦lmu BW. 15097, 2. saspārdīju le̦dus kalnu deviņuos gabaluos 132681, 4. gribējās tuo... saspārdīt, saārdīt gabalu gabaluos Vēr. I, 1387. pē̦rkuoņa saspārdīts kuoks LP. VII, 462.

Avots: ME III, 740

spãrdît (li. spárdyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Nigr., Bershof, Siuxt, Zögenhof, spā`rdīt ² Kl., Lös., spârdīt ² Līn., Iw., freqn. zu sper̂t, wiederholt mit den Füssen heftig stossen, ausschlagen (von Pferden): divi sirmi auzas ēda, staļļa durvis spārdīdami BW. 13579 var. bāreņus ar kājām spārdījuši LP. IV, 192. Refl. -tiês, (spârdīties ² Schlehk n. FBR. VII, 36) wiederholt gegen einander ausschlagen (von Pferden); sich heftig sperren, zappeln, um sich schlagen: zirgs pagāzies spārdījās Mērn. laiki 37. zirgs spārdas pa stadulu, ka brīkšķ vien 38. viņš spārduoties kâ pagāns 47. kad uznāca pē̦rkuons, tad arī rūca un spārdījās MWM. XI, 197. Reinītis gana spārdījās Krišs Laksts 54. cik neganti viņš varēja spārdīties dēļ taisnības 29. dusmas tagad ķēniņam; ilgi tâ nebij spārdījies (gewütet) LP. V, 208. Subst. spãrdîšana, wiederholtes Ausschlagen: tur ir zirgu spārdīšana Nachum 3, 2; spãrdîtãjs, wer mit den Füssen stösst, ausschlägt: kumeliņš le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu BW. 132681, 30.

Avots: ME III, 986

spars (li. spãras "подпорка" bei Būga PФB. LXXIII, 338), Energie, Schwung, Wucht: ar sparu uz priekšu dzīties U., mit Schwung vorwärts streben. čūska ar visu sparu spiedās virsū LP. VI, 783. es bij[u] meita, man bij spars BW. 13186 var. krāsns de̦g pilnā sparā, ka sprakš vien Vīt. 30. aizgrābīgu sparu Pūrs I, 46. jaunekļa krūtīs dēstīja sirdības sparu Od. I, S. 20. Zu sper̂t.

Avots: ME III, 986

spē̦rāgs, spēriņš,

1) spē̦rags Hasenpot, Bielenstein Holzb. 391, (auch spēriņš) 404, spẽ̦raks Nigr., ein Webergerät, das zum Sperren des Gewebes dient; Sperrhaken?
U. (Abbild. s. bei Bielenstein I. c. 404);

2) spẽ̦rāgs Bershof, Holzstück zum Schlagen
Lemsal n. U.: ņemšu tuo pašu spē̦rāgu un izspē̦rāguošu (- izsitīšu);

3) Rundeisen oder Rundambos
Kronw. n. U. - In der Bed. 2 (vgl. Persson Beitr. 473) zu sper̂t.

Avots: ME III, 993

I spirinât, von sich schlagen St.; "kājas kratīt" Wessen (hierauch: spirinêt, = li. spirinė´ti). Refl. -tiês, sich hin und her werfen, Zuckungen haben Oppek. n. U., zappeln: kad zagli sien, tas spirinās Trik. zuoss uz sausuma spirinās ebenda. bē̦rns vannā spirinās, laikam nepatīk Mar. briedis ar . . . kājām spirinādamies dauzījās nesējiem pa gurniem A. XX, 304. Hurtiķis negrib paduoties, peras ar ruokām un spirinās De̦glavs Rīga II, 1, 407. sievieši, kas šādās cilpās... spirinājušies Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 71; fig., widersprechen: tu katrreiz spirinājies, ka viņš e̦suot dzē̦rājs un... balamute RA. Nebst li. spirnóti "pamažì spirti, spirinė´ti" (bei Būga Aist. Stud. 154 f.) zu sper̂t.

Avots: ME III, 1000

zẽvelêt, ‡

4) = sper̂t: (zirgi vilkam) zēvelē Pas. XV, 486; schiessen
Dunika (z. kam virsū). lai tik zēvelē, lai gatavuo mums ceļu; ‡

5) mit einem Zündhölzchen Feuer anzünden
Frauenb.

Avots: EH II, 805