pìedzer̂t,

1) zu-, dazutrinken;

2) volltrinken:
piedzert pilnu vē̦daru Alm. Kaislību varā 155;

3) sich betrinken:
Sprw. piedzēris izguļ dullumu, muļķis ne˙kad. piedzēris cilvē̦ks jāglaba kâ bē̦rns. apdullis kâ uz piedzeršanu. piedzē̦ruši... kâ purvi Kaudz. M. 303. uz piedzē̦ruša teic: piedzēris kâ se̦sks Etn. II, 62. dzē̦ruši viņi bij gan, bet ne piedzē̦ruši Jaunā Raža IV, 155. brandaviņa, brandaviņa! es nuo alus nepiedzēru BW. 25100, 1. piedzēris kâ dublis N.-Sessau n. U. Refl. -tiês,

1) sich volltrinken; sich betrinken, besaufen:
piedzēries lupatām Celm. piedzēries, ka vairs ne mātes nepazīst Etn. II, 188;

2) dazu ein bischen (beim Essen) trinken:
ciemiņš tiesāja maizi, piedze̦amies klāt pienu Austriņš Nuopūtas vējā 25.

Avots: ME III, 247

pìedzer̂t,

1): zâlēm vīna es piedzēru pa vienai glāzītei Tdz. 43745;

3): auch Frauenb.; ‡

4) viel trinken, sich volltrinken:
jās vīrs daudz piedzēra Pas. X, 239. ka daudz al[u]s nepiedzȩrtu Tdz. 42514. guovis piedzēre kâ maisi Sonnaxt; ‡

5) trinkend beschmutzen
Seyershof: citreiz jau cāļi piedzeŗ traukus.

Avots: EH II, 249