pìejemt,

1) annehmen:
ka tuo nāve pieje̦mtu! dass ihn der Tod holte Mag. XX, 3, 40;

2) reichlich mitnehmen:
atradis... bļinus ar gaļu, viņš stipri paēde un piejēme vēl līdz uz mājām Pas. I, 329.

Avots: ME III, 254

pìejemt,

1): jauki piejȩm (nimmt auf)
mani Tdz. 54607. viņš visu piejȩm (= klausa), kuo tik viņam saka Kand.;

2): "mitnehmen" ME. III, 254 zu verbessern in "nehmen"; piejȩ̄musi ābuoļu Pas. IX, 307. vairāk piejēmu nuo jās tauku kâ nuo kāda vepŗa Kaltenbr. klus kai ūdeni mutē piejȩ̄musi Pas. XII, 449; ‡

3) p. ruoka pie..., mit der Hand berühren:
piejȩmu ruoku pie dakšām Erkul n. FBR. XIV, 69. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge für sich nehmen:
linu vien nevarēja p. Kaltenbr.;

2) zunehmen
(intr.) Dunika: p. svarā;

3) auf sich nehmen:
jis piesajem[j] izvaicāt visu Pas. X, 417.

Avots: EH II, 252