pìekast,

1) zu-, hinzuscharren, -harken;

2) vollscharren, -harken;

3) zur Genüge, zum Überfluss scharren, harken:
kasiet sienu, kam vajaga! man sieniņa nevajaga, man sieniņa piekasusi tautu dē̦la māmaļiņa BW. 28632 var.

Avots: ME III, 256

pìekast,

2): p. divdesmit gabanu siena par dienu Oknist;

3): saknīšu piekaš, piesutinā un dzeŗ Auleja. ‡ Refl. -tiês Auleja, für sich in grosser Menge (od. zur Genüge) ausscharren (-graben):
p. saknīšu.

Avots: EH II, 254