piemirst

pìemirgt, (ein wenig) zumachen: acis Smilt., Wain., Kand.

Avots: ME III, 273


piemirst

pìemìrst, piemirsêt (?) Aahof, vergessen: Sprw. kuo negribi piemirst, tuo aizliec aiz auss! bet arī nelaiķi nepiemirsa LP. VII, 397. šāds piemirsums atvainuojams A. v. J. 1896, S. 702. Refl. -tiês,

1) aus dem Gedächtnis entschwinden, vergessen wer den:
tas man piemirsās;

2) sich vergessen.

Avots: ME III, 273