plũkât Karls., PlKur., plùkāt ² Kr. (=li. plúkoti "?" Tiž. II, 473?), -ãju, freqn. zu plūkt, tr., intr.,

1) zausen, zupfen:
šuorīt tevi saimniec[e] pēra, pie matiem plūkādama BW. 20868, 3. apģē̦rbti ar pašu plūkātajām lupatām Jauns.;

2) streichen, massieren
Trik. Refl. -tiês;

1) sich zausen, zupfen, raufen, streiten;

2) sich begatten (von einer Kuh)
Lös. n. Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 361

plũkât,

1): spalvu plūkāšanas (gen. s.) Jauns. Raksti IV, 50. negribas plùkāt ² (verschleissen, tr.)
jaunu uzvalku (ejuot ar tuo pie darba) Kaltenbr.; "plêst pa druskai, drupināt" Bērzgale;

2): satvēra lielu vȩ̄zu un sāka p. (prügeln)
pārzini par mugaru Pas. XII, 263 (aus Makašēni). Refl. -tiês,

1): gaiļi plùkājas ² Auleja.

Avots: EH II, 304