pukstêt, -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen:
sirds pukst, das Herz klopft. viņam sirds le̦c pukstē̦dama kâ jēriņam astīte zīžuot Stāsti Kraukļu kr. 9. - urdziņās un dūkstīs urdz un pukst Aps. I1, 31;

2) (ärgerlich) murmeln, bei sich reden
Für. I, Dunika: tas vēl gul un pukst Pas. III, 364 (aus Dond.)

Avots: ME III, 404

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322