Paplašinātā meklēšana

apgalˆvene, apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86

‡ apgrìezinis ² Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84

atstuõpe C., (auch wohl atstuokle), das Gebinde, das die beiden Enden der Biegung an den Schlittensohlen (galvas) mit den Stützen (mietnes) verbindet: viņam visām ragavām dzelzs atstuopes Dok. A, Kand., Kreuzb., Laud. - Nach L., St., U. die vordere Biegung an den Schlittensohlen (?). ["Strick zwischen den vorderen Femer-Enden und den Enden der Vorderachse", s. Bielenstein Holzb. 549 und 557. In Gr. - Buschhof, wo uo zu ū geworden ist, sei atstūple (wohl aus *atstuople) eine "klūga vai dzelzs stienis, kas savienuo ragavu slieces uzliektuo galu ar pirmuo mietni"; im hochle. Werssen dafür atstulpe (aus atstūple?)].

Avots: ME I, 198

balgzds,

1) atstuope Adsel, Mar., Schwaneb.: [

2) "ragavu šķērskuoks" Korwenhof. Eine Nebenform zu bàlziêns.]

Avots: ME I, 254

divai: d. zeķu AP. d. ragavu KatrE. n. FBR. XIV, 127.

Avots: EH I, 323

‡ džir̂kstuoņa Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, andauerndes Knirschen, Knarren: ragavu dž.

Avots: EH I, 366

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

‡ guorêt "?": vilkam laba guorēšana (Var.: gūrēšana, lūrēšana), nij tam vāģu, nij ragavu BW. 5291 var.

Avots: EH I, 424

[iedilt,

1) durch steten Brauch gangbar werden
L.: ass jau iedilusi, die Achse ist schon abgeglättet. ragavu slieces iedilušas N. - Peb.;

2) abnehmen
(intr.), kleiner od. mager werden: iedilis mēness Wolm. iedilis (= nuovājējis) cilvē̦ks Arrasch.]

Avots: ME II, 9

I iẽgalvis C., PS.,

1) das Gehirn
Wolm.;

2) auch
iegalva U., iegalve N. - Bergfried, die Fontanelle: jaunpiedzimušiem bērniņiem iegalva tik vēl vē̦lāk sacietē N. - Bergfried. bē̦rni nesāk runāt, kamē̦r iegalva saaugusi kuopā U.;

3) iegalvis Kurl. n. U., iegalva Adsel, der Hinterkopf:
iespiestuo iegalvi ar muti (vē̦smu) atkal izlabuoja Adsel;

4) iegalva, der Scheitel
U.;

5) iegalva, iegalve, iegalvis, das Kopfende des Bettes
Wolm.;

6) "ragavu priekša" Karls.

Avots: ME II, 15

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706

mìetne C., Ronneb., [Wessen], Alt-Ottenhof, U., [mìetne ² Kl., Kr., miẽtne Jakobshof, Līn., Salis., [Kabillen], die Stütze auf den Schlittensohlen [Bielenstein Holzb. 556 f.]: dze̦lza slieces, vaŗa mietnes BW. 26031; [mìetne ² Nerft "ragavu daļa". Nach Leskien Nom. 378 zu mìet.]

Avots: ME II, 656

nar̂stît (li. nárstyti "untertauchen"), -u, -ẽju, nar̂šķît, ņar̂stît, tr., freqn.,

1) einfädeln, einziehen:
nārstīt auklas ragavu kuokuos (narās) Bers., Laud.;

2) verwirren, verknoten:
par kuo tu dziju naršķi? dziju nevajaga ņarstīt Mar. n. Rkr. XV, 127, 128.

Avots: ME II, 693

[nùorgurgzdêt N. - Peb., nùogur̂kstêt C.], nùogurkš(ķ)êt, einen knisternden Laut von sich geben: sniegs vien nuogurķšķēja zem viņu suoļiem Druva I, 710. zâle nuogur̂kst ² [Selg., Widdrisch] zem maniem suoļiem Latv. [sniegs nuogurgzdēja zem ragavu sliecēm N. - Peb.]

Avots: ME II, 789

I uodne U., Alswig, die über die mietnes bis zur apgalvene der ragavas gelegte (eine zusammengedrehte Fichten- oder Birkenrute Alswig) Verbindung U., Plur. uodnes Bielenstein Holzb. 556, = uzkala 1: uodne savienuo ragavu apgalveni ar pirmuo mietni un neļauj sliecēm atstiepties taisnām Alswig. Zunächst wohl aus *uodine. Nebst uôdītes nach Būga Liet. k. žod. XCIX zu e̦ñdas. Nebst slav. ǫda "Angelhaken", wozu es Būga Aist. St. 114 gestellt hat, etwa aus einem ide. *an-dhā oder *on-dhā (vgl. li. iñdas "Gefäss", le. priẽda III u. a.)?

Avots: ME IV, 413

‡ paluôcis ² AP.: paluoči ir divi kuoki mieta re̦snumā un kādu četru pē̦du gaŗumā; paluočus lietuo malku ve̦duot: uz ragavu uzkalām paliek divus paluočus un tad kraun gaŗuo malku ragavās.

Avots: EH II, 153

pãrkaļņš, über den Berg hinüber; piem. baļķi ve̦duot, kad zirgs ar ragavu apgalveni jau kāda pungura vienā pusē, kamęr baļķis me̦tas uz kalnina, tad saka: iet pārkaļņš Lös. n. Etn. IV, 162; [wohl aus einem instr. pl. * pārkaļņis.]

Avots: ME III, 159

pìegriezenis "valgs, ar kuo piegriež ilksi (ragavu">ragavu) pie mietnes" Lis.: ve̦cu, nuotrūkušu ragavu piegriezeni LP. VII, 330.

Avots: ME III, 252

plēsis,

1) ein Raufbold
Saikava, Warkl. (mit ê), N.-Schwanb.;

2) ragavu plēsis "laiks pavasarī, kad daudzuo kāpeņu dēļ ragavas plīst" Ar.

Avots: ME III, 340

racene(s) Wid. "Schlittensohlen, die nicht gekrhmmt worden sind, sondern mit krummer Wurzel aus der Erde gegraben sind" Dond. n. RKr. XVII, 75: ragavu slieces šinī nuovadā lietuo divējādas: racenes un liektās A. XI, 249. Zu rakt.

Avots: ME III, 460, 461

racene(s) Wid. "Schlittensohlen, die nicht gekrhmmt worden sind, sondern mit krummer Wurzel aus der Erde gegraben sind" Dond. n. RKr. XVII, 75: ragavu slieces šinī nuovadā lietuo divējādas: racenes un liektās A. XI, 249. Zu rakt.

Avots: ME III, 460, 461

slìedne Smilt., = sliede, die Spur, das Geleise Trik.: gan pazinu tās sliednītes (Var.: pēdiņas), kur gājuši bāra bē̦rni: sīki suoļi, dziļas pē̦das BW. 4005 var. kur ... nesēji stigdami gājuši, palikušas lielas sliednes Upīte Medn. laiki. ceļa malā, kādus ... suoļus nuo ragavu sliednes ebenda.

Avots: ME III, 938

I šļũtêt Jürg., -ẽju, = slũtêt, längs der Erde ziehen, schleppen U.; die Füsse schleppend gehn Grünwald; gleiten, rutschen: viņš šļūtē kājas gar zemi A. v. J. 1892, S. 69. ja kalējs ragavu dzelzi sliecei uz iekšpusi piesit, tad ragavas šļūtē Stelp. uz vienas gūžas, šļūtēt jeb rāpuot Austr.; mit einer šļũte IV (Erde) wegschaffen (mit ũ) Frauenb., tragend (Jürg.) oder fahrend (Bauske) schleppen, wohin schaffen: šļũtēja visu dienu ūdeni; auf Unterlagen (etwas Schweres) vorwärts schieben Lennew. Refl. -tiês,

1) schleppen
(intr.), rutschen: zābaki neveikli šļūtējas pa grīdu Druva I, 1115. tas smagi šļūtē̦tuos uz priekšu CTR. XIV, 22;

2) = šļūterēties Segew. (mit ũ).

Avots: ME IV, 80

uztupt, häufiger refl. uztuptiês, sich auf etw. hinhocken: viens cālis uztupis uotram. uz ragavu stūra uztupās vēl viens braucējs.

Avots: ME IV, 394

žļurkstêt, -u, -ẽju,

1) žļur̂kstêt Adl., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Mar., Meselau, Saikava, Sessw., Trik., Warkh., žļur̃kstêt Dond., Grünw., Peb., Schibbenhof, Wandsen, žļur̂kstêt ² AP., Arrasch, Bauske, Dond., Drosth., Dunika, Jürg., Schnehpeln, žļurkstêt Bers., Grawendahl, Jāsmuiža, Kalz., Ramdam, Schwanb., Sessw., Setzen, Serben, Stomersee, Tirsen, Vīt., žļur̂kšķêt ² Siuxt, = šļurkstêt: slapjas kājas žļurkst Dunika. kājas žļurkst slapjuos apavuos Drosth. ūdens pa zābakiem žļurkst Kalz. ejuot ūdens žļur̃kstē̦dams tecēja pa zābaka caurumu AP. ūdens pastalās žļurkst Meselau. ūdenī pastalas žļakst un vē̦lāk, pārliecīgam ūdenim nuote̦kuot, tās žļurkst Serben. iet, ka zābaki (pastalas) vien žļurkst Golg. iet pa purvu, ka žļurkšķ vien Siuxt. nāk ūdens (nuo kalna), ka žļurkst vien Dond., Peb., Wandsen. ūdens žļurkst pa nuote̦kām Schibbenhof. staupe žļurkst AP. ūdens uz ragavu ceļa; ar ragavām brauc, ka žļurkst Vīt.;

2) hörbar schlürfen
Siuxt;

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.; plappern, leeres Zeug sprechen Bers., Kalz., (mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.: kuo nu žļurksti!

4) weinen
(mit ur̃ ² ) Dunika.

Avots: ME IV, 819, 820

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780