roga
I ruõga Wolm., PS., C., Līn., Salisb., ruôga Gr.-Buschhof, rùoga 2 KL, Prl., ein Demin. ruogiņa BW. 13910, 4, die vom Halm gebrochene Ähre U.; die leere, ausgedroschene Ähre Salisb.; (fig.) ein ährenartiges Bündel: nuoslauka ruogas (neizkultas vārpas) ... nuo labības riņķa Plutte 100. ruogas kult, die abgebrochenen Ähren überdreschen U. virs tās liek . . . salmus, ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. 1 763. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73 (aus Wohlfahrt). staru ruoga Zalktis I, 145. zem apakšlūpas atstāja mazu spalvu ruodziņu Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 25. Etwa (wenn mit uo aus on) - als die Gekrümmte - zu li. reñgtis "sich krümmen", ae. wringan "drehen" , an. rangr "schief". rǫng "Knieholz" u. a. (resp. ae. wrencan "drehen, ringen")?
Avots: ME III, 577
Avots: ME III, 577