I ruõtinât Karls., tr., freqn. zu ruotît,

1) aufrollen, zusammenrollen, ringeln
U.: puķes ruotā ruotināja Aus. I, 13;

2) (in kleine Haufen zum Trocknen) zusammenharken um
Bauske: steidz, bāliņ, miežus sēt, steidz ābuolu ruotināt! BW. 28159, l.

Avots: ME III, 584

I ruõtinât,

1): r. virvi Salis; "langsam und behutsam wickeln"
Seyershof: ruõtinā diegu lē̦nāk!

Avots: EH II, 393

II ruotinât, intr., freqn. zu ruotât II, auch refl, ruotinâtiês, spielen, sich tummeln: vis˙apkārt ievas zied, vidū saule ruotināja (Var.: spēlējās, ruotājās) BW. 30951 var. saule ruotinās Pūrs III, 105.

Avots: ME III, 584