1):guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies(sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)! P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡
2)k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.: kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡
3)k. apkārt bez darba,müssig herumlungern (aus einem handschr. Vokabular).
kãrstîtiês [C., Jürg.], nach etw. langen, sich unaufgefordert an einer Arbeit beteiligen wollen;" mit Liebesgedanken herumhäckern":kuo nu tik daudz kāsrties; tik˙pat ābuoli nedabūsi Bers. kuo te kārsties, tevis te nevajaga Lös. kuo viņš ap tuo Lienu tâ kārstās; tik˙pat tur kāzu neiznāks A. - Schwanb. [Wohl zu aizkar̂t, ķer̂t; vgl. kar̂stîtiês.]
1)gestikulieren: burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;
nùosūrstîtiês, = nùosũkstîtiês, nùosũruôtiês: Launadze vēl nuosūrstījās, ka agrāk e̦suot Uosi turējuse par labu ... zē̦nu ..., bet nu ... viņa gan uz tuo vairs neduomātu Janš. Mežv. ļ. I, 357.
sasvārstîtiês, sich zu bewegen anfangen, sich heftig seitwärts neigen:kuģis var viegli sasvārstīties un apgāzties Jansuons. ē̦nas sasvārstās un aizlīguo Stari II, 491.
sūrstîtiês, = sūkstîtiês 2: Andrejam bija daudz ieme̦sla kuo sūrstīties par māti AusekIis. sūrstījās, ka... šnabis e̦suot pārāk stiprs Janš. Dzimtene IV, 229. "kuo lai rakstu?" Jē̦kabs sūrstījās Bandavā I, 262.
nā`rstît, nārstuôt, oft refl. nā`rstîtiês, nā`rstuôtiês, intr., freqn., laichen, sich begatten:e̦ze̦ra malās zivis nārstuojas Latv. ja februāŗa mēnesī zaķi nārstuojas, tad marta mēnesī brauks ar ragavām Etn. II, 25.