Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ruõnis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ruõnis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (5)

ceronis

ce̦ruõnis Kand., das Haar: tev ir labs ce̦ruonis. Zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376


kronis

kruõnis,

1): puķu k. galviņā BW. 27570 var. brūtes kruoni nuoņe̦muot 33616. vizuļa k. 5606; ‡

4) skapja k., der Aufsatz eines Schrankes
- Siuxt; ‡

5) skursteņa k., das Schornsteingesims
Siuxt; ‡

6) der Balkenkranz beim Bau
Orellen.

Avots: EH I, 664


kronis

kruõnis,

1) die Krone, der Kranz:
ķeizara kruonis; zalkšu kruonis. Sprw.: neba kruonis nuokritīs, sagt man zu einem zimperlichen, weichlichen Menschen. kruoņus (echt le.: vaiņagus) pīt, Kränze flechten. ruožu kruonis, der Rosenkranz bei den Katholiken LP. VI, 51;

2) die Krone (eines Fürsten), die Regierung:
kruonis pārdevis zemniekiem mājas. kruoņa ienākumi, nuoduokļi, Kronseinkünfte, -abgaben; kruoņa mantinieks, Kronerbe; kruoņa mežs, Kronsforst; kruoņa muiža, Kronsgut; kruoņa skuola, Kronsschule; kruoņa svētdiena od. svē̦tku diena, Kronsfeiertag; kruoņa zeme, Kronsland; kruoņa zemnieks, Kronsbauer;

3) die Krone, der obere aus dem Zahnfleisch hervorragende Teil eines Zahnes.
[Nebst estn. (k)rōn> aus mnd. krone.]

Avots: ME II, 294, 295


rožkronis

ruõžkruõnis, der Rosenkranz: ruožkruonīti laizdama caur pirkstiem. Janš. Bandavā II, 170.

Avots: EH II, 394


Šķirkļa skaidrojumā (5)

krone

kruone, = kruõnis 1: ze̦lta k. galveņā BW. 11697. kruones (acc. plur.) pīt 13250, 15.

Avots: EH I, 664


kronēt

II kruõnêt Seyershof "pārvietuot": viņi kruonēja skapīšus. Vgl. kruõnis4.

Avots: EH I, 664


krons

kruõns Dunika, Iw., Perkunen, Rutzau, = kruõnis 1: uzmaukt kruonu galvā Dunika. sērdieņam kruonu kala BW. 4628 var. kruoniņa nuojēmēja 2686,13. kruoniņu nedarini 5952, 1.

Avots: EH I, 664


ronis

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis 2 Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis 2 Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis 2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581


varonis

varuônis, varuõnis, varuons,

1) ein Starker, ein Vernichter, ein Despot
(varuonis) Spr.: kad mūs varuons dzīrēs mākt Fürecker;

2) der Held.

Avots: ME IV, 481