ruñcis, Demin, auch runčiņš BW. 2110, verächtl. ruñčelis, der Kater: Sprw. kad runča nav mājās, tad peles virs galda lē̦kā. pinci, pinci, runci, runci, kam tu peles nemedīji? BW. 25176, 3. Etwa zur Wurzel von runa (vgl. besonders an. rymia "brummen")?

Avots: ME III, 561

ruñcis: auch von dicken und rundlichen jungen Lebewesen Seyershof: grūda kaņeppienu un ēdināja sivē̦nus: tādus runčus uzēdināja.

Avots: EH II, 384