Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'runcis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'runcis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
bruncis
bružuruncis
bušuruncis
bužuruncis
bužuruncis,
1): ein aus grobem Garn gestricktes Kamisol
Frauenb.; ‡
2) ein Schimpfwort (von Menschen)
Dond. Vgl. bružuruncis. Statt bužuruncis ein bušuruncis A. XI, 166.
Avots: EH I, 256
1): ein aus grobem Garn gestricktes Kamisol
Frauenb.; ‡
2) ein Schimpfwort (von Menschen)
Dond. Vgl. bružuruncis. Statt bužuruncis ein bušuruncis A. XI, 166.
Avots: EH I, 256
kruncis
‡ kruncis,
1) in der Verbind. sarauties kruñcī Siuxt, sich zusammenziehen, -kräuseln:
āda saraujas kruncī;
2) "ein harter Erdkiumpen auf dem Felde"
(?) Aahof, N.-Bergfried; "ein kleiner Hügel" (mit un̂ ) Adsel.
Avots: EH I, 659
1) in der Verbind. sarauties kruñcī Siuxt, sich zusammenziehen, -kräuseln:
āda saraujas kruncī;
2) "ein harter Erdkiumpen auf dem Felde"
(?) Aahof, N.-Bergfried; "ein kleiner Hügel" (mit un̂ ) Adsel.
Avots: EH I, 659
runcis
ruñcis: auch von dicken und rundlichen jungen Lebewesen Seyershof: grūda kaņeppienu un ēdināja sivē̦nus: tādus runčus uzēdināja.
Avots: EH II, 384
Avots: EH II, 384
runcis
ruñcis, Demin, auch runčiņš BW. 2110, verächtl. ruñčelis, der Kater: Sprw. kad runča nav mājās, tad peles virs galda lē̦kā. pinci, pinci, runci, runci, kam tu peles nemedīji? BW. 25176, 3. Etwa zur Wurzel von runa (vgl. besonders an. rymia "brummen")?
Avots: ME III, 561
Avots: ME III, 561
Šķirkļa skaidrojumā (39)
bresēties
bresêtiês, Wasser oder Grütze od. sonst irgend eine Flüssikeit mit Händen umrühren Etn. III, 161. bresējas [Bed.?] kâ runcis uz krāsns Naud.
Avots: ME I, 330
Avots: ME I, 330
brunči
brunči
II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.
Avots: EH I, 245
Avots: EH I, 245
bukte
‡ II bukte, die Ausbuchtung, Krümmung, der Buckel Dunika, Kal., OB.: runcis izme̦t bukti. Wohl aus d. Bucht.
Avots: EH I, 250
Avots: EH I, 250
bužu
cīberains
cĩbe̦rains, auch cĩpe̦rains, getiegert: c. runcis, kaķis, gailis Ahs.
Kļūdu labojums:
getiegert = getigert
Avots: ME I, 390
Kļūdu labojums:
getiegert = getigert
Avots: ME I, 390
goza
guôza [Kr., guõza Bl.], guoze,
1) die Röste
L., St.; die Glut: nesēdi guozā pie krāsns, sitze nicht in der Ofenglut. guozē līdz 40 0 MWM. VIII, 53. saules guoze od. saulguozis, die Sonnenhitze, die Sonnenglut, ein sonniger Ort: luopi guļ saules guozē;
2) jem., der sich sonnt und nicht arbeitet:
guoza, kuo tu nu guozējies kâ runcis saulītē Naud.; in Autz guôze 2 , eine alderne Person U.; [ ein träger Mensch];
3) saules guoze, Bezeichnung der Schlange:
sūnu luožņa, gaļas de̦sa, saules guoze LP. VII, 1258.
Avots: ME I, 693
1) die Röste
L., St.; die Glut: nesēdi guozā pie krāsns, sitze nicht in der Ofenglut. guozē līdz 40 0 MWM. VIII, 53. saules guoze od. saulguozis, die Sonnenhitze, die Sonnenglut, ein sonniger Ort: luopi guļ saules guozē;
2) jem., der sich sonnt und nicht arbeitet:
guoza, kuo tu nu guozējies kâ runcis saulītē Naud.; in Autz guôze 2 , eine alderne Person U.; [ ein träger Mensch];
3) saules guoze, Bezeichnung der Schlange:
sūnu luožņa, gaļas de̦sa, saules guoze LP. VII, 1258.
Avots: ME I, 693
iebringāt
ìebringât, herein -, hineinschleppen Salisb.: ve̦cā lusti iebringāja raibais runcis aizkrāsnē BW. I, 239.
Avots: ME II, 4
Avots: ME II, 4
izcelt
izcelˆt [li. iškélti], tr.,
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
izmelot
izme̦luôt [li. išmelúoti], tr.,
1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;
2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,
1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;
2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.
Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)
Avots: ME I, 770
1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;
2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,
1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;
2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.
Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)
Avots: ME I, 770
klāt
II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix
pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]
Avots: ME II, 218, 219
pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]
Avots: ME II, 218, 219
kumpums
kùmpums,
1) das Krummsein, die Krümmung, der Buckel, Höcker, der Bückling:
kāpēc zirneklim kumpums (pumpa mugurā)? BW. VI, 289. kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. nuo tālienes redzēja kumpumus me̦tam un labdienu duodam Lautb. Luomi 48;
2) der Rücken:
es tev duošu pa kumpumu Kand., Wain.
Avots: ME II, 312
1) das Krummsein, die Krümmung, der Buckel, Höcker, der Bückling:
kāpēc zirneklim kumpums (pumpa mugurā)? BW. VI, 289. kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. nuo tālienes redzēja kumpumus me̦tam un labdienu duodam Lautb. Luomi 48;
2) der Rücken:
es tev duošu pa kumpumu Kand., Wain.
Avots: ME II, 312
laidiens
laîdiẽns, die einmalige Fahrt, der Lauf, Sprung, der Wurf: tas tik bij laidens! das war mal eine schnelle Fahrt, ein schneller Lauf, ein weiter Wurf. runcis lieluos laidienuos stiepa pār sē̦tu Aps. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam, es wird dir alles herrlich von statten gehen LP. VII, 758. Zu laîst.
Avots: ME II, 403, 404
Avots: ME II, 403, 404
lesinis
lesinis,
1): l. bija zaļš ... bruncis Janš. Mežv. ļ. I, 22; ‡
2) nom. pl. lesiņi Dunika "punktītes rakstā gar burdes (Borte)
malu"; ‡
3) (Adj.) "burdains ar rakstu gar burdes malu" Dunika: l. lindruks.
Avots: EH I, 734
1): l. bija zaļš ... bruncis Janš. Mežv. ļ. I, 22; ‡
2) nom. pl. lesiņi Dunika "punktītes rakstā gar burdes (Borte)
malu"; ‡
3) (Adj.) "burdains ar rakstu gar burdes malu" Dunika: l. lindruks.
Avots: EH I, 734
lukstot
lukstuôt, umherspringen; sich anschmeicheln, etwas zu erhaschensuchen: runcis vēl vairāk lukstuos apkārt kâ šuovakar Vīt. viņš lukstuo ap kaimiņu meitām Lub.
Avots: ME II, 511
Avots: ME II, 511
luncīties
luncîtiês, sich bewegen, sich biegen, sich breit machen: ne tā mana līgaviņa, kas priekšā luncījās BW. 11341. [māk kâ runcis luncīties Zaravič.]
Avots: ME II, 513
Avots: ME II, 513
mede
medība
medĩba, gew. der Pl. medĩbas, die Jagd: ķēniņš aizbraucis pie uotra ķēniņa medībās JK. III, 76. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. nu aizgāja me̦lnais runcis pār Daugavu medībā BW. 2251, 4. tie nuodarbuojas vairāk tikai ar medību A. IV, 305.
Avots: ME II, 590
Avots: ME II, 590
murīt
I murît, -ĩju, tr.,
1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;
[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.
Avots: ME II, 669, 670
1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;
[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.
Avots: ME II, 669, 670
murzīt
mur̂zît, -u, -ĩju, intr.,
1) reiben, zerknittern
[Fest.];
2) knautschen, quälen:
viņa sāk tuo muodināt un murzīt Dīc. I, 30. murzīts kâ runcis Tr. IV, 369. [viņa apkampusi tuo, purināja un murzīja Janš. Dzimtene V, 188. puika nuogāza uotru gar zemi un sāka tuo mur̂zīt 2 (= burzît, purinât) Dunika. Refl. -tiês, sich reiben: kuo tu mur̂zies 2 vai tevi utis kuož? Dunika.]
Avots: ME II, 671
1) reiben, zerknittern
[Fest.];
2) knautschen, quälen:
viņa sāk tuo muodināt un murzīt Dīc. I, 30. murzīts kâ runcis Tr. IV, 369. [viņa apkampusi tuo, purināja un murzīja Janš. Dzimtene V, 188. puika nuogāza uotru gar zemi un sāka tuo mur̂zīt 2 (= burzît, purinât) Dunika. Refl. -tiês, sich reiben: kuo tu mur̂zies 2 vai tevi utis kuož? Dunika.]
Avots: ME II, 671
nīt
I nĩt Karls., [Dunika, nìt 2 Kr., Kl., Warkh., Warkl.,], niju, eine kreisende Bewegung machen U.; sviestu nīt, Butter schlagen [Infl. n. U., Zb. XVI, 193], BW. 6734, 1 var., kernen [Kl.]: sarkans runcis sviestu nija baltajā ķērnītē Lubn. n. Etn. I, 33. uz akmeņa sviestu niju BW. 31379; 7341. Nebst sviestnīņas, panijas od. panīnas wolh zu ai. nava - nī - od. nava - nīta - m "frische Butter"; vgl. ai. vi - nī "umrühren".]
Avots: ME II, 747
Avots: ME II, 747
pieblīst
post
pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost 2 Kr., puôst 2 Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,
1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;
2) tr., putzen, schmücken
U.;
3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,
1) sich putzen, schmücken;
2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums 2 , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums 2 Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi 2 Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.
Avots: ME III, 458
1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;
2) tr., putzen, schmücken
U.;
3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,
1) sich putzen, schmücken;
2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums 2 , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums 2 Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi 2 Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.
Avots: ME III, 458
riet
riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,
1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;
2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene 2 I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?
Avots: ME III, 548, 549
1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;
2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene 2 I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?
Avots: ME III, 548, 549
rozīt
ruôzît, Refl. -tiês,
1): auch Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sauken, Stom., Warkl., (mit uo) Bērzgale, Zvirgzdine; Pieteris ... ruozās ... pret mūsu meitām Tdz. 60026. ruozīdamies izlīda nuo krāsns raibais runcis Jauns. Sliņķu virsnieks 131;
2): auch Saikava.
Avots: EH II, 393
1): auch Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sauken, Stom., Warkl., (mit uo) Bērzgale, Zvirgzdine; Pieteris ... ruozās ... pret mūsu meitām Tdz. 60026. ruozīdamies izlīda nuo krāsns raibais runcis Jauns. Sliņķu virsnieks 131;
2): auch Saikava.
Avots: EH II, 393
runcins
‡ rùncins 2 "runcis" Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, "ein grosser Kater" Saikava: pe̦lē̦ks r. Tdz. 59488 (aus Kalupe).
Avots: EH II, 384
Avots: EH II, 384
ruņķis
‡ ruņķis,
1) "runcis" Mag. VI, 152;
2) "etwas Kurzes und Rundes"
(mit uņ̂ 2 ) Lems.: puika nuobaruojies apaļš kâ r. de̦sas ruņ̂ķis ("gabals") Veļķi
Avots: EH II, 385
1) "runcis" Mag. VI, 152;
2) "etwas Kurzes und Rundes"
(mit uņ̂ 2 ) Lems.: puika nuobaruojies apaļš kâ r. de̦sas ruņ̂ķis ("gabals") Veļķi
Avots: EH II, 385
samest
samest,
1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;
2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;
3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;
4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;
5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;
6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,
1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;
2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;
3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;
4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;
5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;
6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.
Avots: ME II, 683, 684
1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;
2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;
3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;
4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;
5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;
6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,
1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;
2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;
3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;
4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;
5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;
6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.
Avots: ME II, 683, 684
sēkot
‡ II sê̦kuôt 2 Frauenb., von einem Ort zum andern gehen: runcis sēkuo apkārt pa naktīm.
Avots: EH II, 481
Avots: EH II, 481
šņabac
šņakstēt
šņakstêt, -u, -ẽju, Schallverbum, den Lärm des Schneidens (mit der Schneiderschere Allend. n. U.) verursachen, klirren, knirschen; schmatzen (vom Vieh) U.; vom Schall, der beim Essen von etwas Hartem hörbar ist Dond., Lennew.: izkaptīm.., griêžuot, čirkstuot un šņakstuot Janš. Bandavā II, 95. vienmērīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis A. XX, 860. sākuši kauties, ka zuobe̦ni vien šņakstējuši Krišs Laksts 10. arkls ... šņakstē̦dams rāva .. krūmiņu saknes J. Veselis Trīs laimes. šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60, Bers. bij dzirdams ..., kâ šņakstēja Mārtiņa zuobi A. XX, 119. zuosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien Dond. luopi ē̦d, ka šņakst vien U., AP., N.-Peb. (ähnlich Pas. VI, 19). vilki un lāči gājuši pa mežu, ka tik šņakstējis vien Upīte Medn. laiki 13. lietus līst, ka šņakst vien Dr. aizšaujamais šņakstē̦dams aizkrita A. XX, 136. visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM. VII, 817. Refl. -tiês, = šņakstêt: runcis žurku kuoda, zuobi vien šņakstējas BW. 33381.
Avots: ME IV, 90, 91
Avots: ME IV, 90, 91
snāt
snāt (mit à 2 Kr., Kl.), snāju,
1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;
2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;
3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;
4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);
5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,
1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;
2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,
1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );
2) Pfuschwerk
U.;
3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi
1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".
Avots: ME III, 974, 975
1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;
2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;
3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;
4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);
5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,
1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;
2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,
1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );
2) Pfuschwerk
U.;
3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi
1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".
Avots: ME III, 974, 975
spurkšt
stibic
taucēt
I taucêt, -ẽju,
1) düngen
Lemb. u. a. n. U.;
2) fett werden lassen, mästen:
es taucēju pavēderi BW. 35781. taucēt savus suņus MWM. v. J. 1897, S. 783. taucēja ar maizes miltiem . . . zirgu Latv. sēd uz mūriņa un tàucē 2 pakaļu Saikava. Refl. -tiês, sich mästen: kâ slinks runcis taucējas nuo citu sviedriem. Zu tàuks "fett".
Avots: ME IV, 135
1) düngen
Lemb. u. a. n. U.;
2) fett werden lassen, mästen:
es taucēju pavēderi BW. 35781. taucēt savus suņus MWM. v. J. 1897, S. 783. taucēja ar maizes miltiem . . . zirgu Latv. sēd uz mūriņa un tàucē 2 pakaļu Saikava. Refl. -tiês, sich mästen: kâ slinks runcis taucējas nuo citu sviedriem. Zu tàuks "fett".
Avots: ME IV, 135
urdēt
urdêt,
1) schnurren
(?): (runcis) urdē̦dams un asti luocīdams lūkuojās kārām acīm R. Kam. 157;
2) "?": urd akmeņi (Mühlsteine)
kâ sniega apmigluoti Bārda Zem. d. 219;
3) murmeln (von fliessendem Wasser und von Menschen)
Erlaa.
Avots: ME IV, 303
1) schnurren
(?): (runcis) urdē̦dams un asti luocīdams lūkuojās kārām acīm R. Kam. 157;
2) "?": urd akmeņi (Mühlsteine)
kâ sniega apmigluoti Bārda Zem. d. 219;
3) murmeln (von fliessendem Wasser und von Menschen)
Erlaa.
Avots: ME IV, 303
uzgorīt
‡ uzguorît, krümmend emporrecken: runcis ... draudzīgi uzguorīja kūkumu Veldre Dižmuiža 196.
Avots: EH II, 723
Avots: EH II, 723
uztuntuļot
‡ II uztuntuļuôt, sich (langsam?) hinaufbewegen: (runcis) uztuntuļuoja augstāk liepas kruonī Tēvija 1943, № 253, S. 4.
Avots: EH II, 737
Avots: EH II, 737
žulīt
žulît, -ĩju,
1) mit einem stumpfen Messer schneiden
U., Ahs. n. RKr. XVII, 67, AP., Behnen, Burtn., C., Frauenb., Gr. - Essern, Jürg., Lennew., Milzkalne, Ruba, Salis, Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wenden, Vīt., Wolmarshof: žulīt gaļu, maizi. kuo nu žulī, griêz kâ pienākas! Alksnis-Zundulis;
2) (lange Nötk.) kauen
Behnen, Burtn., Kosenhof, Siuxt; etwas Zähes essen Alksnis-Zundulis: bē̦rns žulī gaļu Burtn. runcis paklētē žulī speķa gabalu A. v. J. 1902, S. 130. žulī kâ vilks ādu Alksnis-Zundulis;
3) "ilgi, nemākulīgi cept" Pērse;
4) (nicht gerade reichlich) füttern
Barbern, Stelpenhof;
5) sich in seiner Rede wiederholen
Pernigel: kuo tu žulī vienu un tuo pašu?
Avots: ME IV, 830, 831
1) mit einem stumpfen Messer schneiden
U., Ahs. n. RKr. XVII, 67, AP., Behnen, Burtn., C., Frauenb., Gr. - Essern, Jürg., Lennew., Milzkalne, Ruba, Salis, Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wenden, Vīt., Wolmarshof: žulīt gaļu, maizi. kuo nu žulī, griêz kâ pienākas! Alksnis-Zundulis;
2) (lange Nötk.) kauen
Behnen, Burtn., Kosenhof, Siuxt; etwas Zähes essen Alksnis-Zundulis: bē̦rns žulī gaļu Burtn. runcis paklētē žulī speķa gabalu A. v. J. 1902, S. 130. žulī kâ vilks ādu Alksnis-Zundulis;
3) "ilgi, nemākulīgi cept" Pērse;
4) (nicht gerade reichlich) füttern
Barbern, Stelpenhof;
5) sich in seiner Rede wiederholen
Pernigel: kuo tu žulī vienu un tuo pašu?
Avots: ME IV, 830, 831