I ruņģis,

1) jemand der seinen Leib gut pflegt, ein runder, draller Mensch
od. (Schibbenhof) ein solches Tier Seew, n. U., Mag. XIII, 2, 43; XIII, 3, 54: mans puika apvēlies tīri apaļš kâ ruņģis Druw.; ein Schimpfname für dicke Menschen: saģērbies kâ ruņģis Allendorf;

2) ein Hausgeist
Karls. (ruņģis); (gew. rudzu ruņģītis) der Kornalp, der das Korn einem nimmt, dem andern zuträgt U.: pūķus saucuot par "rudzu ruņģīšiem` LP. VI, 48. rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis 71. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā VII 727. kamdēļ tu nuositi manu rudzu ruņģīti? JK. V, 150. kâ varuot viņa rudzu runģīti sist LP. VI, 53;

3) ruņģītis, ein Starenhäuschen
Bers. In der Bed. 1 Ableitung von ruñga (vgl. rungulis)?

Avots: ME III, 562

I ruņģis,

1); auch Erlaa; vērsi, vērsi, ruņģi, ruņģi! BW. 20375 var. tādu ruņģi (von einem Wolf)
vazājuot BW. V piel. ² 25681, l var. "In der Bed. l" ME. III, 562 zu ersetzen durch "in den Bedd. l und 3".

Avots: EH II, 385

II ruņģis, ein Hahnrei (?)U.,Mag.IV,2,139.

Avots: ME III, 562

III ruņ̃ģis Ronneb., Allasch, N.-Peb., Walk, rùņģis ² Sessw., Schwanb., Stomersee, Selsau, Fehteln, Mar., Druw., Golg., = ruñga 1.

Avots: ME III, 562

III ruņ̃ģis,

1): iesvieda ar ruņģi ("īsu mieta galu") sunim Serbig. brauc kâ par ruņģa tiltu Lieven-Bersen; ‡

2) "satīts tabākas vīšķis" (mit uņ̂ ² ) NB.

Avots: EH II, 385