rātulis

rātulis Wid., rātulĩtis U., rātuvĩtis (f. -te), ein Zänker, einer, der gern schilt, tadelt: nerājies, rātuvīte (Var. 1: kuo rājies, rāturti), neb es tava rājamā! BW. 23341 var.

Avots: ME III, 499