rũcinât PS., Bauske, ŗûcinât Līn. Nigr., Dunika, rùcinât Wohlfahrt,

1) rūcenêt Spr., ŗûcinât ² Ahs., intr., freqn., wiederholt ein wenig brüllen, brummen, tosen; sausen, brausen Ahs.: pē̦rkuoniņš rūcināja (Var.: ŗūcinaja) visu gaŗu vasariņu BW. 28826. stiprs vējš ŗūcina cauru nakti gar ē̦ku pakšķiem Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ŗūcinât Wid., tr., fakt., brummen, dröhnen machen, lassen :
lē̦ni tautu (sc.: dzirnus) rūcināju BW. 22478, 1 var. pipari kuoda mutē un rūcināja vē̦daru Duomas I, 229;

3) erbittern
U. zu rùkt.

Avots: ME III, 566

I ŗūcinât, s. rūcinât.

Avots: ME III, 588

I rũcinât,

1): dzirnaveņas r. Tdz. 50422. ‡ Refl. -tiês. brummen (?);
Peizistrats ..., ar miegu cīnīdamies, rūcinājās, gribē̦dams vēl gulēt Dünsb. Vecie grieķi II, 164.

Avots: EH II, 387

II ŗũcinât Dunika, tr., räuchern: ciemiņi ŗūcina plekstes. man ŗūcinātas me̦ncas tīk labāki nekâ (saulē) žāvē̦tas N.-Bartau. Vgl. li. rūkìnti dass., sowie le. ŗūks und rūks.

Avots: ME III, 588

‡ II rũcinât NB., Rutzau, = ŗũcinât II.

Avots: EH II, 387