rùkât ² Warkl., hin- und herlaufen Infl. n. U., Zajm., Borchow, Kreuzb.

Avots: ME III, 569

I rùkât ² : auch (mit ū) Bērzgale; taidu kumeli, kur ("der") rūkātu pa gaisu Pas. X, 82 (aus Lettg.; ein Beleg aus Lettg. auch IX, 509). pēc puišiem rūkādama statinī iesaspriežu Tdz. 59385, 14 (aus Warkl.; ein Beleg auch 43843 aus Welonen). guovs rūkā ("bizuo") Warkl. sivē̦ns ap klē̦vu rūkā Zvirgzdine. cūka rūkā (ist läufisch; od. zu rūkāt ‡ II?) Lubn.

Avots: EH II, 388

‡ II rūkât, brummen, grunzen: cūkas rūkāja, - laikam bija neē̦dušas Heidenfeld. viņš, ne˙kā nuoteikta neatbildē̦dams, tikai rūkāja ebenda. cūka ..., nedabūj[u]se zaļa vara, nāk sē̦tā rūkādama BW. 6224, 1 (aus Krohten). medņi rùkā ² (balzen) Lubn., Saikava (auch von andern Vögeln in der Brunstzeit).

Avots: EH II, 388

‡ III rùkât ² "abends lange aufbleiben" (?) Lubn.: tu jau ar vakar ilgi rūkāji; "sich unterhalten" Saikava. Zu rūkât II?

Avots: EH II, 388