sâva (li. šovà "sprogymė; drevė; caverna arboris" ) Mar. n. RKr. XV, 134, Bers., Lubn., eine längliche Narbe (auch in der Baumrinde Bers., Alswig): viņam vaiga sava. tā sāva kājā ir nuo tā, ka es reiz iecirtu ar cirvi Mar. Nebst šâva ² nach Būga KSn. I, 291 zu šaũt.

Avots: ME III, 809

sâva: auch Heidenfeld, (nur die Narbe am menschlichen Körper) Mahlup.

Avots: EH XVI, 474